Ja tā, tad iespējama kareivīgāka retorika, un tas Latvijas izredzes uz progresu divpusējās attiecībās nevairo. Iespējams, Putinam apnicis allaž tikt pamācītam un saņemt aizrādījumus - vai nu par karu Čečenijā, vai izrēķināšanos ar Annu Poļitkovsku, vai arī opozīcijas apspiešanu.
Beidzamā gada laikā ir bijusi redzama Putina vēlēšanās stiprināt kontaktus tā sauktajā Eirāzijas telpā. Viņš grib būt līderis un, ja nevar saņemt galveno lomu uz lielās skatuves, tad mēģina to iegūt provinces teātrī. Un sarunājas valodā, kādu saprot Kazahstānas un Baltkrievijas prezidenti. Iespējams, arī pirmā vizīte pēc inaugurācijas Putinu vedīs pie Aleksandra Lukašenko.
Galvenā Krievijas prezidenta problēma, iespējams, meklējama Putina pārliecībā, ka cilvēktiesību pārkāpumi visās valstīs ir vienādi. Viņaprāt, Rietumu līderu apgalvojumi par izvēles iespēju pastāvēšanu šajās valstīs ir vienīgi tukša pļāpāšana. Šādi Krievijas valsts galva izteicies ne vienu reizi vien. Ja reiz tā, tad saprotams kļūst viņa nogurums no regulārās kritikas saņemšanas. Turklāt nepatiku vairo arī opozīcijas pieaugusī rosība pēdējā pusgada laikā. Un, lai gan nešķiet, ka tā reāli apdraud prezidentu, viņa inaugurācijas dienā 7. maijā tika brutāli arestēti protesta akcijas dalībnieki. Izskatījās pazemojoši, ka tikko pie amata tikušajam prezidentam ir jābrauc cauri tukšai pilsētai. Tiesa gan, tā tas bijis arī Medvedeva un Putina iepriekšējās inaugurācijas dienās.
Nevēlēšanās braukt uz ASV devusi iemeslu starptautiskajai presei izteikt minējumus par attiecību iespējamo maiņu un pārstartēšanas politikas beigām. Nesaprašanās ar Rietumiem turpināsies dažādos jautājumos. Viens no tādiem - pretraķešu aizsardzības sistēmas attīstība Eiropā. Saprotams, arī NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena paziņojums par pirmo sekmīgo visaptverošās sistēmas izmēģinājumu neizraisīs labvēlīgu vērtējumu Maskavā.