Izcīnīt mācību kauju reālā apvidū ar «īstu» pretinieku. Tiem, kas orientējas aizsardzības lietās, ir skaidrs, kāda nozīme kaujas spēju vairošanā ir šādām mācībām, kas ļauj (nedod dievs, šādai nepieciešamībai rasties) to pašu atkārtot pa īstam. Kā rāda somu militārā vēsture, gatavība šādiem pavērsieniem ir labs veids, kā īstenot valsts aizsardzību. Sarunājoties ar karavīriem šajā armijas daļā par Ziemas karu, guvu apstiprinājumu, ka trīs ar pusi mēnešus ilgais karš, tāpat kā tā turpinājums - Turpinājuma karš, skāra faktiski ikkatru somu ģimeni. Šai vēsturei ir svarīga nozīme, kas ietekmē kaut vai to, kā funkcionē somu rezervistu sistēma, kas liek ik pēc pieciem gadiem armijā nodienējušajiem nedēļu pavadīt noteiktā bruņoto spēku daļā, lai atsvaidzinātu karavīra iemaņas.
Līdzīgu sistēmu veido arī igauņi, kurus somu piemērs ir iedvesmojis. Ziemeļu kaimiņi uzskata, ka rezervistu sistēma nodrošina valsts aizsardzībā iesaistīto ciešākas saites ar sabiedrību. Der ieklausīties igauņu Aizsardzības līgas (analoga mūsu Zemessardzei) pārstāvja, atvaļinātā pulkveža Hannesa Tomsalu teiktajā, ka mazai valstij gadījumā, ja kaut kas notiek, ir nepieciešams nācijas spēks - cilvēki, kas atrisina problēmu, un tas ir labs iemesls, lai pastāvētu rezerve. Valstī nepieciešama politiskā stabilitāte, taču ļoti svarīga ir izpratne un politiskā griba investēt aizsardzībā. Ja nebūs vajadzīgo aizsardzības spēju atrisināt radušos problēmu, valsts var zaudēt. Jāielāgo, ka NATO nav šeit, šeit esam mēs, un mēs esam NATO. Turklāt NATO spējas ir tālu.
Pārliecinošu iespaidu mērogu ziņā atstāj ikgadējās militārās mācības Kevadtorm. Tās ik gadu notiek citā Igaunijas reģionā, aptverot neapdzīvotas zonas ar mežiem un pļavām, arī apdzīvotas vietas.
Nevarētu teikt, ka Latvijā šādu mācību nemaz nebūtu, taču mērogu ziņā ar Kevadtorm sacensties nevaram. Galvenā problēma plānojot, piemēram, zemessardzes mācības, ir saistīta ar divām būtiskam lietām - nespēju nodrošināt degvielu un pārtiku. Pat cilvēkam, kas tematu nepārzina, varētu rasties šaubas par Latvijas Bruņoto spēku spēju attīstību. Tāpēc vietā jautājums par valsts vadītāju izpratni un politisko gribu reāli darboties šajā jomā. Neko vairāk par svinīgām premjera un prezidenta vizītēm pie karavīriem tā arī neesam sagaidījuši. Diemžēl šāda attieksme vērojama dažādos līmeņos. Reiz biju liecinieks, kā uz jautājumu par iespējām kādā Latvijas novadā sarīkot militārās mācības, novada vadītājs pajautāja - bet kāds no tā būs vietējo iedzīvotāju labums?