Kompensējamās zāles valstij kļuvušas lētākas, pacientam - dārgākas

_Lētāk un lielākam cilvēku skaitam - tāds bija valsts mērķis, pirms pusotra gada reformējot  kompensējamo zāļu sistēmu. No tā brīža, sākot ārstēšanos, slimnieka pirmajā receptē bija lasāms tikai zāļu ķīmiskais sastāvs. Arī aptiekai jāizsniedz tieši tās zāles, kas konkrētajā brīdī noteiktas kā vislētākās jeb tā sauktais references medikaments. Tām zālēm, kas nav tikušas references statusā, ļoti krasi samazinās pieprasījums, un katrs zāļu ražotājs, ņemot vērā, ka ir komercuzņēmums, ir ieinteresēts iegūt šo references zāļu statusu, skaidro Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Kitija Blumfelde. Raidījums de facto, pētot, kā šajā laikā mainījušās kompensējamo medikamentu zemākās cenas, secina, ka tikai dažās pozīcijās, retu un smagu slimību ārstēšanai minimālās cenas augušas par diviem līdz 16%. Savukārt biežāk lietotajām redzams kritums no viena līdz pat 19%. Visasākā cīņa par zemāko cenu bijusi zālēm, kas ārstē gremošanas, acu, ausu un asinsrites sistēmas slimības. Bet kopumā valsts savas izmaksas uz vienu zāļu recepti spējusi samazināt par sešiem procentiem. Gadā tas veido pusotru miljonu latu.Jaunās kārtības ēnas pusi skaidri parāda pensionētā operatora Valtera Sautiņa ikmēneša izdevumi par zālēm. Acu un sirds saslimšanu ārstēšanai viņam izrakstītas sešas dažādas zāles. Tā kā tās nav lētākās, pat pie simtprocentīgas kompensācijas šobrīd starpība (kas jāpiemaksā pašam pacientam) ir gandrīz četrdesmit latu. Ja salīdzina ar cenām pirms gada, tad valstij Sautiņa kunga ārstēšana kļuvusi lētāka par deviņarpus latiem, savukārt paša slimnieka piemaksa šajā laikā  augusi par sešarpus latiem.Ja viņš vai viņa ārsti nolemtu pāriet uz lētākajām zālēm, un nemaksāt gandrīz neko, viņam būtu jārēķinās ar medikamentu maiņu vismaz divreiz gadā vai pat biežāk. Tieši tik bieži tiek grozīts zāļu saraksts. Sautiņš gan atzīst, ka, tā kā viņš spēj redzēt tikai ar vienu aci, viņam to pazaudēt negribas un nekādiem eksperimentiem ar medikamentiem viņš nav gatavs.  Vai kompensācijas sistēmas centrā tomēr ir nauda, nevis pacients? Šo jautājumu aktualizē fakts, ka aptuveni puse no tiem cilvēkiem, kuriem individuāli piešķirta zāļu kompensācija, no tās atteikušies, jo nav spējuši segt līdzmaksājumu, kas ir divas un pat trīs reizes lielāka par piešķirto  desmit tūkstošu limitu viena cilvēka ārstēšanai. Un tāds ir 471 cilvēks, viņu vidū -  liels skaits nieru vēža slimnieku. Nacionālais veselības dienests skaidro, ka viņi šobrīd meklē risinājumu šai situācijai, lai tie, kam kompensācija piešķirta, patiešām to arī varētu izmantot. Dati liecina, ka kompensējamo medikamentu lietotāju skaits iepriekšējā gadā ir pieaudzis par 12 tūkstošiem. Bet lētāko zāļu lietotāju skaits pieaudzis ievērojami straujāk, kas nozīmē, ka vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši pacientu savu līdzšinējo izvēli tomēr mainījuši. Tā gan ir maza daļa no visiem lietotājiem. Nozares uzraugi te vaino nepietiekamo informāciju un Veselības inspekcija norāda ģimenes ārsta virzienā.Tomēr ne tas vien - speciālisti bieži rekomendē tieši konkrēta ražotāja zāles, nevis to vispārējo nosaukumu, pēc kura būtu jādod lētākās zāles. Un pacients, ja vien viņš patiešām nav ļoti trūcīgs, nemaz tik viegli nav pārliecināms. Uz to norāda ģimenes ārsts Andris Baumanis: "Ja mēs paskatīsimies šodien visus izrakstus, kas nāk no slimnīcām, tad tur nekur netiek lietoti ķīmiskie nosaukumi. Tur ir tikai medikamentu firmu nosaukumi. Un tai brīdī, kad atnāk pacients un viņam raksta šo ķīmisko nosaukumu, un ārstam tas ir jāraksta, pirmoreiz nozīmējot, tad pacients ir dziļā neizpratnē, kāpēc profesors Stradiņos ir rakstījis vienu, bet ģimenes ārsts raksta kaut ko citu. Un te sanāk konflikts starp mani un pacientu. Jo pacients vēlas to, kas viņam ir ieteikts, jo viņš jau nesaprot to valsts sistēmu. Bet 15 minūšu pieņemšanas laikā to ir grūti izskaidrot." Tos ārstus, kas izraksta vairāk kompensējamo medikamentu nekā citi, Veselības inspekcija pārbauda un neviens vien saņēmis sodu. Pārkāpumi atrasti ārstu sagatavotajā dokumentācijā. Ļaunprātību gan neesot. Bet aptieku rīcībā līdz šim pārkāpumi neesot konstatēti. Ar katru gadu kompensējamo zāļu vajag aizvien vairāk. Un arī ar šim mērķim atvēlētajiem 82 miljoniem latu jau ir par maz.  Un ne tikai tāpēc, ka nācija noveco, ne tāpēc, ka slimības atklāj jau laikus. Bet arī tādēļ, ka valsts liek mācīties ārstēties ārpus slimnīcām. Tikai šajā gadījumā viena iespēja jau ir ierobežota, bet otra nav līdz galam iedota.