Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Krasovickis: Vienas bankas vainošana ir ļoti izdevīga pozīcija Latvijas politiķiem

Šā gada 27.martā intervijā LNT raidījumam 900 sekundes   Latvijas valsts Prezidents Andris Bērziņš izteica viedokli, ka bīstamākais no tuvāko divu trīs gadu  ekonomikas attīstības  scenārijiem  ir Eiropas banku sistēmas iespējams sabrukums.

Prezidents norādīja, ka pašlaik reālākais drauds nav vis eiro kā valūtas krīze, nedz Latvijas neatbilstība Māstrihtas kritērijiem, bet daudz nozīmīgāks process – risks par visas Eiropas banku sistēmas sabrukšanu. Pēc Prezidenta domām, turpmāko divu – trīs gadu laikā atklāts būšot jautājums par finanšu sistēmas izdzīvošanas iespējām, jo Grieķijas parādi varot skart visu Eiropas finanšu sistēmu, par cik tie uzkrājušies privātajās un valsts bankās, bet visas bankas esot savstarpēji saistītas un arī valstu centrālās bankas esot iesaistītas šajā aizdevumu ķēdē.

Neilgi pēc šī Prezidenta izteikuma Eirozonas dalībvalstu finanšu ministri   2012.gada  30.martā Kopenhāgenā notiekošajā sanāksmē vienojās palielināt eirozonas finanšu stabilitātes fonda līdzekļu apjomu līdz 800 miljardiem eiro (aptuveni 562,2 miljardiem latu) un tas norāda, ka Eiropa  gatavojas jauniem finanšu satricinājumiem.  Komentējot šo notikumu, Latvijā pazīstamais ekonomists Jānis Ošlejs norādījis, ka īpaši šī palīdzība būs nepieciešama Spānijai un Portugālei. Jau šobrīd procentu aizdevuma likmes Spānijas valdības aizdevumiem esot sasniegušas 5,5% līmeni. Ja tās kāpšot vēl nedaudz , tad Spānija nespēšot savus parādus apkalpot un būšot vajadzīgi kādi citi, kas sākšot pirkt Spānijas parādzīmes. Pēc ekonomista domām Spānijas finanšu problēmas nebūšot salīdzināmas ar Grieķijas finanšu problēmām, jo Spānijā dzīvo neskaitāmas reizes vairāk cilvēku nekā Grieķijā.

2011.gada 28.decembrī Parex bankas ārkārtas akcionāru sapulce nolēma labprātīgi atteikties no bankai izsniegtās kredītiestādes licences. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padome 2012. gada 15. martā pieņēma lēmumu anulēt AS Parex banka izsniegto licenci kredītiestādes darbībai un atļaut AS Parex banka veikt bankas reorganizāciju, pārreģistrējot to par komercsabiedrību, kuras darbība nav saistīta ar kredītiestādes darbību. 28.martā AS Parex banka valdes priekšsēdētājs Kristofers Gviljams publiski darīja zināmu, ka banka atsakās no kredītiestādes statusa un kļūst par profesionālu problemātisko aktīvu pārvaldītāju, izmantojot jaunu zīmolu Reverta.

Minētie notikumi pamudinājuši mani izteikties par globālo krīzi, par nu jau vairs neesošo Parex banku un tās bijušo akcionāru vajāšanu, ieskaitot arī daudzās tiesvedības, kurās mēs ar Valēriju Karginu esam iesaistīti. Mūsu princips, ko esam visu laiku centušies ievērot,- nekomentēt tiesu izspriešanai nodotus jautājumus, lai nerastos pamats aizdomām par vēlami ietekmēt tiesnešu neatkarību un objektivitāti. Diemžēl, publiskajā telpā izskan tik daudz vienpusīgas, sagrozītas, nepilnīgas un absolūti melīgas informācijas, ka būtu netaisnīgi nesniegt sabiedrībai iespēju sadzirdēt arī otras puses viedokli. Viss, kas šajā rakstā tiks pateikts, jau sen ir nodots tiesu rīcībā atbilstošajos procesos, tāpēc to nekādi nevarētu traktēt par mēģinājumu ietekmēt tiesu. Vienīgais patiesais šīs publikācijas mērķis ir vēlme kaut mazai daļai sabiedrības lauzt aplamo priekšstatu par Parex bankas un tās bijušo akcionāru vainu Latvijas ekonomiskajā krīzē. Un tas nenotiek tikai mūsu interesēs, bet sabiedrības godīgās daļas interesēs. Ērtais, bet maldīgais apgalvojums, ka ekonomiskajā krīzē vainojama kaut kāda viena banka un tās sliktie vadītāji, nu jau vairāk kā triju gadu garumā liedz politiķiem un lielai daļai sabiedrības iespēju objektīvi paskatīties uz notikušo un izvērtēt patiesos Latvijas ekonomiskās krīzes cēloņus. Diemžēl, vienas bankas un dažu negodīgu cilvēku vainošana ir ļoti izdevīga pozīcija Latvijas politiķiem un daudzajiem ārvalstu emisāriem un komisāriem, jo tad vaina nav jāmeklē sevī, nav jātaisnojas par savām kļūdām, bet jāturpina kurināt naids pret bijušajiem bankas akcionāriem un viņu ģimenēm, jo vairāk tāpēc, ka viņi ir cittautībnieki. Domāju, ka tieši vēlme neļaut aizdomāties par globālās krīzes cēloņiem ir tas galvenais iemesls, kāpēc apzināti tiek noklusētas vai tīši samelotas daudzas ar Parex banku saistītas lietas, tajā skaitā, bet ne tikai,  arī par  notiekošajiem tiesu procesiem. 

Uz doto brīdi  vairs tikai reti kādam ir šaubas, ka 2007.gadā ASV aizsākās un 2008.gadā Pasaules mērogā uzliesmoja un joprojām turpinās globāla ekonomiskā un finanšu krīze. Tāpat lielākā daļa sabiedrības saprot, ka šāda krīze nav un nevar būt atsevišķu banku vai  personu ļaunprātības rezultāts, bet gan ir daudzu valstu un starptautisko organizāciju nepareizas ekonomiskās politikas  rezultāts. Es vismaz ceru, ka pilnīgi neviens vairs netic, ka Parex banka izraisīja krīzi Islandē, Grieķijā, Portugālē, Īrijā, Spānijā un citās valstīs, kas šobrīd sastopas ar reālām ekonomikas un finanšu sistēmas problēmām.

Sākšu ar plašākai sabiedrības daļai mazāk zināmu faktu, ka 2007.gada septembrī cienījama Eiropas banka izteica priekšlikumu par man un Karginam piederošajām Parex bankas akcijām samaksāt 680 miljonus EUR. Šis priekšlikums bija par aptuveni par 30% mazāks ne kā šīs pašas bankas vasaras sākumā izteiktais indikatīvais piedāvājums. Jau tobrīd šo cenas samazinājumu potenciālie pircēju skaidroja ar Latvijai tuvojošos ekonomisko krīzi. Dažādi ārēji apstākļi, diemžēl, toreiz kavēja darījuma noslēgšanu. Neraugoties uz to, nosauktā cena bija reālā bankas vērtība pirms globālā finanšu krīze un Latvijas ekonomiskā krīze radīja vienādas problēmas visām lielākajām Latvijas bankām, tajā skaitā arī mūsu bankai. Atšķirība bija vienīgi tāda, ka aiz Parex bankas stāvēja tikai divas ģimenes, kas pašas ar savu darbu bija šo banku radījušas, kamēr aiz konkurentiem stāvēja viņu senās un spēcīgās Skandināvijas bankas. Minētie notikumi laika ziņā saskan ar tā dēvēto trekno gadu kulmināciju. Daudzi Latvijas iedzīvotāji atceras, ka tieši 2007.gadā nekustamo īpašumu tirgus sasniedza savu augstāko punktu gan apjoma, gan cenu ziņā. Varbūt tikai retais ir aizdomājies, ka tieši šis tirgus arī radīja mītu par Latvijas ekonomikas un IKP strauju izaugsmi, bet patiesībā tieši tad radās nacionāla mēroga ekonomiska problēma. Īpašumi, kas tajā gadā tika novērtēti, piemēram, 100 tūkstošu vērtībā, tagad maksā vien 30-40 tūkstošus. To zina gandrīz katra Latvijas ģimene vai nu no savas personīgās pieredzes, vai no radu, draugu vai kaimiņu pieredzes. Nespējot maksāt banku kredītus, daudzi būtu gatavi atdot ieķīlāto īpašumu, bet izrādās, ka ar to vairs nevar nosegt pat pusi no kredīta summas. Tā ir reāla traģēdija daudzām ģimenēm. Tajā pat laikā
nekustamo īpašumu tirgus sabrukums kļuva par ārkārtīgi nopietnu problēmu visai Latvijas banku sistēmai.
Latvijā tiek daudzināts, ka Parex bankai bija milzīgi zaudējumi, kas it kā esot atklājušies tikai pēc bankas pārņemšanas valsts īpašumā. Diemžēl, daudzi Latvijas iedzīvotāji to iztulko tā, it kā mēs ar Karginu būtu nozaguši naudu un pēc tam iesmērējuši valstij savu izzagto banku. Tiem, kas ikdienā nav saistīti ar banku darbību, grūti kaut ko pārmest, jo notikumu godīgs skaidrojums praktiski nav bijis pieejams. Vienīgi Latvijas Bankas Prezidents Rimšēviča kungs par notikušo ir izteicies pietiekami godīgi un profesionāli. 

Patiesībā gandrīz visi vēlāk konstatētie zaudējumi ir vienīgi nekustamo  īpašumu un vērtspapīru pārcenošanas rezultāts. To visvieglāk paskaidrot ar šādu pavisam vienkāršu piemēru. Treknajos gados klients nopirka dzīvokli par 140 tūkstošiem latu, izmantojot bankas kredītu. Klients bija pārliecināts, ka ģimene kopīgiem spēkiem spēs kredītu nomaksāt. Vīrs bija teicams namdaris un strādāja plaukstošajā  celtniecībā, bet sieva- valsts civildienestā. Sabrūkot nekustamo īpašumu tirgum, celtniecības apjomi strauji samazinājās un celtnieks palika bez darba. Sieva darbu nezaudēja, bet alga tika samazināta par ceturto daļu. Ģimene vairs nespēja maksāt par kredītu. Kad izveidojās parāds, banka pārvērtēja ieķīlāto dzīvokli un novērtētāji teica, ka dzīvokļa pārdošanas cena ir tikai 50 tūkstoši latu un arī tad pircēju var iznākt ilgi meklēt. Atbilstoši kredītiestāžu regulējošajiem normatīviem Bankai nācās izveidot uzkrājumus nedrošam kredītam dzīvokļa novērtējumu starpības apmērā, jo kredīts vairs nebija nodrošināts ar ķīlu pilnā apjomā. Tādējādi bankai radās zaudējumi līdz pat 90 tūkstošiem latu.  Tieši tas pats notika ar vērtspapīriem, ko banka turēja kā likviditātes rezervi. Krīzes laikā vērtspapīru cena kritās, tirgus apstājās un vērtspapīrus pēkšņi nevarēja ne pārdot, ne ieķīlāt citai bankai. Tie bija jāpārvērtē un atkal bankai parādījās zaudējumi. Tā sākotnēji tika nodeldēta visa mūsu nesadalītā, uzkrātā daudzu gadu peļņa, kas kopā ar akcijām pārgāja valstij. Vēl 2008.gada 14.oktobrī,  nepilnu mēnesi pirms Ieguldījumu līguma parakstīšanas Finanšu un kapitāla tirgus komisija atļāva bankas pašas kapitālā ieskaitīt 2008.gada pirmā pusgada peļņu 10,4 miljonu latu apjomā, līdz ar ko iepriekšējo gadu nesadalītā bankas auditētā peļņa sasniedza 167,5 miljonus LVL. Būtu aplami domāt, ka FKTK būtu varējusi rīkoties vieglprātīgi situācijā, kad visā pasaulē jau desmitiem banku bija saņēmušas valstu komerciālo atbalstu un visu lielāko pasaules valstu vadītāji un finanšu ministri sprieda par finanšu krīzes apmēriem un valstu pasākumiem un līdzekļiem krīzes apjomu un seku mazināšanai. Tādējādi vēl oktobra vidū bankas pašas kapitāls pārsniedza 230 miljonus latu bez subordinētajiem aizdevumiem. Tomēr nekustamo īpašumu un vērtspapīru vērtība turpināja strauji kristies un visas bankas veidoja jaunus un jaunus uzkrājumus.  Saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas publicēto informāciju, sākot no 2008.gada nogales, Latvijas bankas kopumā izveidoja uzkrājumus nedrošiem kredītiem un vērtspapīru pārcenošanai vairāk kā pusotra miljarda latu apjomā. Tas nozīmē, ka bankas cieta zaudējumus vismaz šādā apjomā. Skandināvu bankās šos zaudējumus sedza viņu īpašnieces- bagātās mātes bankas, kurām bija pieejami arī viņu valstu atbalsta līdzekļi. Parex bankā un Latvijas Hipotēku uz zemes bankā zaudējumus sedza  to īpašniece- valsts. Tādējādi procesi lielākajā daļā Latvijas banku bijuši vienādi, bet par citām bankām, kas veidoja vēl lielākus uzkrājumus nedrošiem kredītiem,  neviens nerunā, ka zaudējumi radušies no zagšanas.   

Reālo situāciju, kāda bija Latvijas ekonomikā 2008.gada nogalē, tas ir, laikā, kad notika Parex bankas pārņemšana, precīzi savos publiskajos izteikumos  raksturojis patreizējais Komercbanku asociācijas prezidents, bijušais Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis, kurš no valsts puses tieši vadīja komerciālā atbalsta sniegšanu  Parex bankai un tās pārņemšanas procesu. Viņš publiski izteicies, ka vēl 2008.gada decembra vidū Latvijas politiķi un valsts vadošie darbinieki kopā ar Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda ekspertiem vērtējuši, ka  2009.gadā Latvijas ekonomikas lejupslīde sastādīs  5%. Reālajā  dzīvē IKP lejupslīde 2009.gadā sastādījusi  18%! . Bičevskis arī norādījis, ka  2008.gada decembrī pilnīgi nevienam nevarēja ienākt prātā, ka turpmāko divu gadu laikā Latvijas bankas savā kapitālā ieliks vairāk nekā miljards latu. 

Tagad esmu dzirdējis, ka tautā virmo jauna leģenda, it kā mēs ar Karginu prasām atpakaļ valstij nodoto banku, vai pat abas bankas. Acīm redzot tas saistīts ar mūsu iesniegto prasību par Ieguldījuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu. Prasības būtība gan ir pavisam citāda. 

Pagājušā gada nogalē Privatizācijas aģentūra un Parex banka kopīgi iesniedza Rīgas apgabaltiesā prasību pret mums ar Karginu par zaudējumu atlīdzināšanu gandrīz 100 miljonu latu apjomā. Pret mums vērstajā prasībā norādīts, ka jau 2008.gada 31.oktobrī Parex bankai esot pastāvējusi nepieciešamība veidot papildus uzkrājumus kredītportfelim un pārcenot finanšu instrumentu portfeli, un proti, šie atskaitē neatspoguļotie zaudējumi jau uz to brīdi sastādījuši 82'700'000 LVL, jo esot bijis jāizveido papildus  nepieciešamie uzkrājumi kredītportfelim 72,6 milj. LVL apjomā un jāpārceno uz leju finanšu instrumentu portfelis par  10,1 milj. LVL. Tādējādi no pašas prasības redzams, ka runa nav par zagšanu, bet gan par tādu pat uzkrājumu veidošanu, kādu veica visas citas Latvijas bankas. 

Tādējādi mums par to, ka valsts konfiscēja banku, liek piemaksāt vēl šo milzīgo summu. Pret mums vērstā prasība balstīta tieši uz Ieguldījuma līguma noteikumiem, jo mums 2008.gada decembrī lika sniegt tādus apliecinājumus un uzņemties  tādas garantijas, kādas sniedz vienīgi reālā akciju pirkuma līgumā. Mūsu gadījumā nenotika reāls akciju pirkums, bet faktiska konfiskācija jeb bankas pārņemšana valsts īpašumā. Neraugoties uz to, ka  citās valstīs 2008.gada septembrī- oktobrī jau plosījās finanšu krīze un desmitiem valdību sniedza savu atbalstu simtiem banku, Latvija dzīvoja pārliecībā, ka mūsu treknie gadi būs mūžīgi. Krīzes pārvarēšanai nebija sagatavota nedz likumu bāze, nedz līdzekļu rezerves. Kad pēc amerikāņu Lehmans Brothers bankas bankrota pārstāja funkcionēt starpbanku naudas tirgus, Parex bankai iezīmējās problēmas, jo mūsu banka vienmēr aktīvi izmantoja šos tirgus. Kad mēs uzsākām sarunas ar valsts amatpersonām par komerciālu atbalstu, visas valsts institūcijas bija izbrīnītas un neapmierinātas, jo ne ar ko tādu nebija rēķinājušās.  Tikai 3.novembrī Valdība savā lēmumā ietvēra šādu punktu: “Finanšu ministram iesniegt priekšlikumus Ministru kabinetā par valdības iespējamiem pasākumiem noguldītāju uzticības stiprināšanā Latvijas finanšu sektoram.” Savukārt pie atbilstoša likuma izstrādes valsts ķērās tikai 2008.gada 8.novembrī, kad Ministru kabinets lēmumā par Parex bankas pārņemšanu ietvēra sekojošu punktu: “Finanšu ministrijai kopīgi ar Tieslietu ministriju sagatavot un finanšu ministram steidzami iesniegt Ministru kabinetā likumprojektu "Banku pārņemšanas likums". Gala rezultātā likums tika pieņemts tikai 18.decembrī un stājās spēkā Vecgada vakarā, tas ir, ilgi pēc tam, kad valsts jau bija pārņēmusi Parex banku. Ja likums būtu bijis pieņemts savlaicīgi, mūsu attiecības ar valsti būtu risinātas  tiesiskā veidā uz šā likuma pamata. Saskaņā ar likumu valsts uz atsevišķa likuma pamata varētu pat bez divu latu tērēšanas pārņemt banku, bet nevarētu mums uzlikt jebkādus papildus pienākumus. Ja likums būtu bijis izstrādāts laikā, tagad ar mūsu līdzdalību nenotiktu neviena tiesvedība. Patiesā mūsu prasības būtība par Ieguldījuma līguma izbeigšanu ir par to, lai mūsu attiecības ar valsti tiktu bāzētas uz Banku pārņemšanas likuma nevis patiesajiem notikumiem neatbilstošā Ieguldījuma līguma, kurš vienīgi šķietami var tikt traktēts par akciju pirkumu.

Pagājušā gada nogalē Latvijā daudzus sāpīgi skāra notikumi Krājbankā. Man ļoti žēl par Maestro Raimonda Paula, tāpat arī Rīgas Domes un visu citu Krājbankas klientu zaudējumiem. Bet man prieks, ka Parex bankas klienti zaudējumus necieta un visi, atskaitot mūsu ģimenes, savu naudu atguva. Salīdzinot notikumus abās bankās, daudzas Latvijas amatpersonas, ieskaitot Latvijas Bankas prezidentu, uzsvēra principiālo atšķirību, un proti, ka no Parex bankas nekādi līdzekļi nebija nelikumīgi izņemti, bet zaudējumi radās globālās krīzes un nekustamo īpašumu tirgus sabrukuma rezultātā. Diemžēl, šis notikumu salīdzinājums nesasniedza dzirdīgas ausis Privatizācijas aģentūrā un bijušajā Parex bankā, kuras ar savu, mūsuprāt, absolūti netaisno prasību izprovocēja jaunu tiesāšanās loku. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Uz Eiropas fona nav slikti

Latvijā šā gada pirmajos deviņos mēnešos dzimušo bērnu skaits nav sasniedzis pat desmit tūkstošus – šī Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) novembrī publiskotā ziņa radusi atbalsi tajā vidē, k...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē