Viņš atzina, ka sociālajam dialogam bijusi nozīmīga loma. Viņš mudināja ne tikai runāt par labajām lietām, kas bijis, bet dod izvērtējums notikušajiem procesiem, nevairoties no kāda skarbāka vārda.
"Mēs esam bijuši ļoti mierīgi visus šos gadus, toleranti, izprotoši, mēs nevaram lepoties ar milzīgām masu demonstrācijām, ar drupās pārvērstām mājām, daudzām apgāztām automašīnām un citām ekstrēmām izpausmēm. Mēs tik tiešām norakstām to uz sociālā dialoga rēķina, ka esam varējuši labi šajā laikā sarunāties. [..] Bet varbūt tomēr daudzos gadījumos esam bijuši neizlēmīgi, arī bailīgi," pauda LBAS priekšsēdētājs.
Pēc Krīgera domām, sociālais dialogs ir nepārtraukts process un tas atrodas nepārtrauktā kustībā. Viņš arī minēja, ka šodien daudz pieminēts tiek vārds "partneris", viņaprāt, tas ir vārds ar īpašu skanējumu un līdzīgs tādiem vārdiem kā domubiedrs, draugs. "Varbūt, ka, dzīvojot vienā stāvā, varam kļūt par draugiem," piebilda Krīgers.
"Šodien, atzīmējot sociālā dialoga divdesmitgadi, droši vien vajadzētu atbildēt, vai šī sociālā miera nodrošināšana mums ilgtermiņā neizmaksās ļoti dārgi, vai nenotikušās demonstrācijas un vienvirziena taupības politika ilgtermiņā atsvērs masveidā aizbraukušos darbiniekus, nedzimušos bērnus, bankrotējušos uzņēmumus un nepabeigtās namu celtnes, neatdotos kredītus un izjukušās ģimenes," sacīja LBAS vadītājs.
"Vai 20 gados, liekot akcentus uz dialogu un izlīgumiem, neesam zaudējuši kaujinieciskumu, cīņas sparu, kas nepieciešams, lai nemitīgās konkurences apstākļos aizsargātu savu vietu Eiropas un pasaules tirgos?" pārdomās dalījās Krīgers.
Viņš uzskata, ka neatkarīgā valstī vajadzīga sadarbība starp dažādiem partneriem, turklāt šajos 20 gados notikušas daudz un dažādas izmaiņas, tostarp, darba tirgus kļuvis elastīgāks un ienākušas daudzas formas, kuras varēja atrisināt savstarpējās produktīvās sarunās.
Kā ziņots, sociālā dialoga pamati Latvijā likti 1993.gadā, kad Ministru kabinets akceptēja Koncepciju par trīspusējās sadarbības veidošanas pamatprincipiem un nepieciešamību Latvijā.