Fragments no Intervijas!
Ukrainas notikumu kontekstā šogad īpaši tiek akcentēti provokāciju riski.
Tie saistāmi nevis ar iespējamām masu nekārtībām, bet gan politisku skandālu pastiprinātas publicitātes un interpretāciju dēļ. Ja pasākums ir pieteikts, legāls, cilvēki iet un viņiem ir atļauts darīt to, kas ir paredzēts konkrētajā pasākumā. Ir ļoti būtiski, ka visu pieteikto pasākumu dalībnieki labi saprot - ja izdarīs ko sodāmu, nākamajā gadā viņi ar saviem pieteikumiem pašvaldībā varēs nerādīties. Bet viņiem ir ilgtermiņa interese, lai būtu iespēja piedalīties katru gadu.
Galvenais mērķis - sacelt politisku troksni...
Protams. Ir divas publiskā trača iespējas - vai nu tas ir iekšējais, vai ārējais. Pagājušogad gandrīz nonāca līdz ministra atstādināšanai vai valdības krīzei. Ārpusē pat neviena raksta nebija. Ne Krievijas, ne Rietumu mediji pasākumam nepievērsa uzmanību. Iepriekš bija otrādi: visi runāja par 16. martu ārpusē, bet iekšpusē ne.
Sanāk, katra puse spēlē tādu kā izrādi saviem atbalstītājiem?
Jā, daļai šo pasākumu pieteicēju tas ir svarīgākais. Parādīt sevi, izaicināt pretinieku un vērot valsts reakciju. Var pat teikt, ka šovā ir ieinteresēti pilnīgi visi. Pat žurnālisti. Atcerieties to pasākumu, kad nekas uzmanību piesaistošs nenotika. Un tad Latvijas Televīzijai paveicās nofilmēt spļāvienu uz Brīvības pieminekļa fona. Viņi bija vinnētāji. Visi pēc tam to vien tiražēja.
Viss atkarīgs no tā, kurš otru apsteigs pirmais. Kā šaha spēlē. Jo katra puse par otru zina visu. Tiekoties domē un policijā, apliecina, ka viss notiks, kā paredzēts, bet reāli domā, kā izcelties.
Tad ir jautājums par policijas vietu un lomu, kā neizprovocēt ko vairāk. Pagājušajā gadā tika lietota skaņu pastiprinoša tehnika. Tai visi pievērsa uzmanību. Taču reāli tā bija tikai šauri lokālā vietā. Bija cilvēki, kas stāvēja 20 metru attālumā no notikuma vietas un neko nedzirdēja. Tā tehnika aizkaitināja tikai tur esošos. Atsevišķu grupu. Un, protams, tos, kuri pēc tam skatījās ziņas.
Tiem, kam ir vēlme piesaistīt uzmanību, var būt vilinoši uz radikālāku rīcību izprovocēt arī policistus. Lai visi pēc tam var vērtēt, vai esat pareizi rīkojušies.
Tieši tā. Šajā teātrī policija ir visstulbākajā lomā. Katru gadu. Visi pēc tam ir eksperti, uzskata, ka labāk zina, kā jārīkojas.
Taču policijas taktika vienmēr ir ļoti precīza un apzināta. Piemēram, gadījumos, ja pūļa vidū ir situācija, kas vērtējama kā likuma pārkāpums, ne vienmēr prātīgākais ir mesties iekšā un kādu aizturēt. Tas gan nenozīmē, ka to neredz un kāds paliks nesodīts. Mums ir jāskatās laukums kopumā. Viss tiek fiksēts, ar provokatoriem tiekam galā mazāk pamanāmā veidā. Un daudzus riskus izdodas novērst jau pirms pasākumiem.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 13.marta, laikrakstā Diena!