Aģentūrai LETA viņš norādīja, ka viens no veidiem, kā sekmēt jaunu darba vietu izveidi Latgalē, varētu būt tā saucamo rūpniecisko zonu izveide. Šīs zonas potenciālos darba devējus varētu piesaistīt, pirmkārt, ar gatavo infrastruktūru, tajā skaitā: ražošanas platībām, ceļiem, ūdens, kanalizācija un elektriskajiem tīkliem, un izdevīgo nomas maksu, otrkārt - ar nodokļu atvieglojumiem.
Vēl viens no veidiem ir ļaut attīstīties jaunajiem un mazajiem zemniekiem, dodot viņiem iespēju uz atvieglotiem nosacījumiem saņemt kredītus, kā arī atvieglojot birokrātisko slogu. Patlaban laukos ir cilvēki, kas nodarbojas ar ražošanu un savas produkcijas realizāciju nelielos apmēros. Paplašināt ražošanu viņi nevēlas, jo tad viņi tiks pakļauti nesamērīgajam birokrātiskajam slogam un dažādām pārbaudēm.
Bieži vien zemniekiem liedz attīstīties arī visai ierobežotās iespējas iegādāties jaunas zemes platības. Patlaban lielas zemes platības laukos ir sapirkuši tā saucamie "dīvānu zemnieki", kas zemi izmanto nevis lauksaimnieciskajai ražošanai, bet gan atbalsta maksājumu saņemšanai no ES. Šo problēmu, pēc Upenieka domām, varētu atrisināt, piemērojot lauksaimnieciskajā ražošanā neizmantojamās zemes īpašniekiem piecreiz un desmitreiz lielāku zemes nodokli.
Jaunu darba vietu izveidē varētu tikt iesaistītas arī valsts un pašvaldības, ļaujot tām īstenot dažādus vērienīgus projektus, kuru realizāciju nespēj uzņemties kaut vai tie paši zemnieki. Kā piemēru Upenieks minēja Poliju un Franciju, kur īstenoti vairāki šādi projekti. Piemēram, uzbūvēta kautuve vai lauku SPA centrs, kur tiek audzēti kartupeļi, burkāni, bietes un daudz kas cits, spiestas sulas un nodarbināti cilvēki. Pēc vairākiem gadiem zemniekiem šos objektus piedāvāts izpirkt.
Kā vēl vienu no veidiem, kā sekmēt darba vietu skaita pieaugumu Latgalē, Upenieks minēja ES fondu līdzekļu piesaisti, kā arī norādīja, ka varbūt tikai atsevišķām amatpersonām saprotamu iemeslu dēļ līdzekļi uzņēmējdarbības attīstībai nākamajā plānošanas periodā nav paredzēti.