Cik nieru transplantācijas operāciju gadā tiek veiktas Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Latvijas Transplantācijas centrā?
Šogad līdz gada beigām būs veiktas 72, vidēji tās ir ap 70 operācijām gadā.
Vai šāds operāciju skaits ir pietiekams, vai tā ir tā dēvētā kvota?
Tas ir pilnīgi pietiekami. Tas nav maz, šāds operāciju skaits ir atbilstošs pacientu skaitam. Reizi trīs mēnešos pacienti no visas Latvijas brauc pie mums uz pārbaudēm, un tos pacientus, kuriem nav kontrindikāciju, mēs liekam gaidīšanas rindā.
Cik ilgs ir gaidīšanas laiks uz nieru transplantāciju?
Vidēji deviņi mēneši, kas ir ļoti īss laiks.
Vai šāds gaidīšanas laiks vidēji ir arī citās valstīs, piemēram, Lietuvā un Igaunijā?
Jā, vidēji apmēram tāds pats.
Vai šajos deviņos mēnešos ar pacientu nekas slikts nevar notikt?
Nē, pacients dzīvo ar mākslīgo nieri, un viņa dzīvībai nekādu briesmu nav.
Cik izmaksā viena nieru transplantācija?
Nacionālais veselības dienests par vienu šādu operāciju maksā 15 700 eiro.
Kas nosaka to, ka šī operācija ir tik dārga?
Tā summa nemaz nav tik liela. Sāksim ar to, ka nieres ieguves process ir dārgs, tam nepieciešams konservējošs šķidrums, kurā šo nieri glabāt. Arī pati operācija ir sarežģīta. Mēs nieres ņemam gan no mirušiem cilvēkiem, gan arī dzīviem donoriem.
Vai dzīvo donoru skaits ir pietiekams?
Jā, un tie pārsvarā ir pacientu radinieki un draugi.
Vai nieru donoram pastāv kādi riski veselībai, un kā tas ietekmē viņa dzīves kvalitāti?
Jāteic, ka tas, ka cilvēks paliek ar vienu nieri, tikpat kā neietekmē viņa dzīves kvalitāti. Donors var turpināt dzīvot iepriekšējo dzīvi bez nekādiem ierobežojumiem. Protams, visi šie donori ir pie mums uzskaitē, un reizi trīs mēnešos mēs viņus pārbaudām. Jāpiebilst, ka nieru donoriem jebkādu medicīnisko ārstēšanu, arī pilnībā nesaistītu ar nefroloģiju, visu turpmāko dzīvi pilnībā apmaksā valsts.
Kas ir galvenie nieru saslimstības cēloņi, un vai Latvijā tā ir augstāka nekā citviet Eiropā?
Mums noteikti nav augstāki saslimstības rādītāji par vidējiem radītājiem Eiropā. Galveno cēloņu vidū ir iedzimtība un arī saaukstēšanās.
Vai nieru saslimstības ir vairāk izplatītas sievietēm vai vīriešiem? Vai ir kādas īpašas riska grupas?
Riska grupas ir cilvēki ar iedzimtām patoloģijām, kā arī tie cilvēki, kuriem ģimenē ir bijušas nieru saslimstības. Jāuzsver, ka liela riska grupa ir pacienti ar augstu asinsspiedienu. Reizēm nieru slimības attīstās arī pēc smagām angīnām vai apsaldēšanās. Jāteic, ka sieviešu un vīriešu īpatsvars starp pacientiem ir teju vienāds, daiļais dzimums ir varbūt mazliet pārsvarā, jo reizēm grūtniecības laikā mēdz būt kādi traucējumi, kas var izprovocēt nieru saslimstību.
Vai un cik ilgi pēc nieru transplantācijas pacientiem ir jālieto zāles?
Jā, visu mūžu, un zāles ir ļoti dārgas, taču tās valsts simtprocentīgi kompensē.
Kā ir ar šo medikamentu pieejamību? Vai nav tā, ka gada vidū beidzas kvotas un pacienti nevar saņemt zāles?
Nē, mūsu pacienti visi var saņemt šos kompensējamos medikamentus, kad vien tas ir nepieciešams. Jāteic, ka pacientiem ir pieejami arī visi jaunākie medikamenti. Šajā ziņā situācija nefroloģijā ir laba.
Tad jums ir liela atšķirība no, piemēram, onkoloģiskajiem pacientiem, kuri, kā apgalvo onkologi, tiek ārstēti ar novecojušiem medikamentiem, jo jaunākās paaudzes zāles valsts neapmaksā.
Mums šādas situācijas nav. Lielā mērā tāpēc, ka nefroloģijas pacientu skaits ir daudzkārt mazāks nekā onkoloģisko vai kardioloģisko pacientu skaits. Turklāt mūsu zāles nav tik dārgas kā onkoloģiskie preparāti.
Kā ir ar speciālistiem jūsu nozarē, vai gaidāt jauno ārstu ienākšanu?
Speciālisti mums ir vajadzīgi, pašlaik mums ir viens jauns ārsts, taču mēs ļoti baidāmies, lai viņš neaizbrauktu uz ārzemēm. Es kā klīnikas vadītājs arī gatavoju sev pēctečus. Tagad gaidu, kad viens mans doktorants pēc pāris mēnešiem aizstāvēs disertāciju. Tas, vai jaunie speciālisti paliks Latvijā, ir vistiešākajā mērā atkarīgs no tā, kā attīstīsies medicīnas nozare un visa veselības aprūpe kopumā.
Kā ir ar speciālistu pieejamību reģionos?
Cik man zināms, speciālistu reģionos vismaz pagaidām netrūkst. Taču liela problēma ir ar zemo atalgojumu. Lai ārsts nefrologs varētu kaut cik nopelnīt un uzturēt ģimeni, viņam jāstrādā vairākās darbavietās. Zemās algas ir galvenais iemesls ārstu aizbraukšanai uz citām valstīm.
Kādas iespējas ārstiem nefrologiem ir strādāt privāti?
To var darīt hemodialīzes nodaļās, kurās ir cilvēki ar mākslīgajām nierēm. Taču transplantācija visā pasaulē ir tikai valsts sniegts pakalpojums, nekur to nedara privātais sektors.
Kāda ir situācija Latvijā patoloģisko izmeklējumu jomā?
Man grūti atbildēt par visiem patoloģiskajiem izmeklējumiem, es varu runāt tikai par nieru biopsiju, kas transplantācijas gadījumos ir obligāta. Pašlaik nieru paraugus mēs sūtām uz biopsiju Lietuvā, jo Latvijā to neveic. Turklāt atbilde mums ir nepieciešama 24 stundu laikā. Mums pašiem nav tādas aparatūras, lai to izdarītu. Mums ir speciālisti, kas to varētu veikt, taču viņi var dot atbildi pēc nedēļas, tas mums neder, to vajag diennakts laikā.
Kādi ir iemesli, kāpēc Lietuvā to var izdarīt, bet Latvijā ne?
Tas ir jautājums par nozares attīstību, par finansējumu, vai ir nepieciešamā aparatūra vai nav tās.
Kādas ir nieru biopsijas izmaksas?
Vienkāršākās analīzes maksā ap 50 eiro, dārgākās - ap 500 eiro.
Bet varbūt lētāk ir šos paraugus sūtīt uz Lietuvu nekā darīt to pašiem?
Es nedomāju. Tomēr, distancējoties no izmaksām, manuprāt, ir tādas bāzes lietas, kuras katrai valstij jānodrošina pašai, un nieru biopsija, kur atbilde nepieciešama 24 stundu laikā, būtu jānodrošina mums pašiem. Turklāt Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca ir mājvieta divām universitātēm, arī tās varētu ar finansējumu piedalīties nepieciešamās aparatūras iegādē.
Kā jūs šos paraugus nogādājat uz Lietuvu biopsijas veikšanai?
Ar kurjerpastu sadarbībā ar uzņēmumu DHL. Tam sistēma ir atstrādāta.
Tātad Lietuvai tas ir labs eksporta pakalpojums?
Noteikti. Arī mums tā varētu būt. Taču uz nieru transplantāciju arī pie mums brauc ārzemju pacienti. Kopumā 10% no visiem pacientiem, kas veic pie mums transplantāciju, ir ārzemnieki, pārsvarā no Izraēlas. Atsevišķi pacienti bijuši arī no Krievijas un Kazahstānas. Jo attīstītāka ir kāda specialitāte, jo vairāk tā var sniegt eksporta pakalpojumus. Lai brauktu ārstēties ārzemnieki, nozarei ir jābūt attīstītai - ne tikai ar labiem speciālistiem, bet arī ar labām tehnoloģijām. Ja jūs kļūstat par centru, pie jums brauc ārvalstnieki, un tas ir veids, kā iespējams nopelnīt pašiem, nevis tikai prasīt finansējumu no valsts.
Kādas vēl akūtas problēmas bez nieru biopsijas ir jūsu nozarē?
Mēs esam vienīgā valsts Eiropā, kur netiek veikta aknu transplantācija.
Uz cik pacientiem gadā tas varētu attiekties?
Eiropā vidēji tie ir astoņi pacienti uz miljonu iedzīvotāju. Ja mēs veiktu piecas līdz sešas operācijas gadā, tas būtu ļoti labi. Te atkal jāsaka, ja tas iekustētos un mēs sāktu veikt aknu transplantācijas, tā būtu laba iespēja piesaistīt pacientus no ārzemēm.
Vai aknu transplantācija ir dārgāka par nieru transplantāciju?
Jā, līdz pat trim reizēm.
Ja valsts iedotu naudu, mums būtu speciālisti, kas to var darīt?
Sākumā mūsu speciālisti būtu jāaizsūta pamācīties, taču mēs zinām, kur un kā to var izdarīt. Tā ka speciālisti nebūtu problēma. Ja mēs no mirušiem cilvēkiem ņemam nieres, tad mēs taču varam paņemt arī aknas. Mēs katru gadu neizmantojam ap 80 aknu, kuras teorētiski būtu iespējams pārstādīt.