Latvijas Mākslas akadēmijai savā vēsturē ir pārvarējusi daudzus apdraudējumus. Tie, kuri uzbruka Mākslas akadēmijai, cenšoties lauzt nacionālās identitātes garu Mākslas akadēmijas sienās, uzbruka arī nacionālajai mākslas skolai. Aicinājumi slēgt Mākslas akadēmiju, tā vietā sūtot studentus uz ārzemēm pirmās brīvvalsts laikā, padomju pirmās okupācijas laikā aizsāktā un otrajā turpinātā komunistiskā internacionalizācija, vācu okupācijas laika ģermanizācijas centieni, staļiniskā cīņa ar formālismu, kuras aizsegā tika lauztas nacionālās mākslas tradīcijas, Hruščova iecere likvidēt nacionālās mākslas skolas, kā ekonomiski neizdevīgas, un visbeidzot jau uz Trešās Atmodas sliekšņa izskanējusī iecere atteikties no latviešu valodā balstītas apmācības Latvijas Mākslas akadēmijā. Tās ir tikai dramatiskākās epizodes, kuru uzskaitījumu varētu viegli turpināt.
Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmija, viena no nacionālas nozīmes izglītības iestādēm, kuru dibināja līdz ar Latvijas valsti, atkal ir apdraudēta. Apdraudēta ir nacionālā mākslas skola. Apdraudēta ir arī Latvijas kultūra un valoda. Vēl vairāk, šobrīd ir apdraudēta arī Latvijas nācijas pastāvēšana. Tā nav nejaušība, ka izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa tā sauktais "alternatīvais" programmu novērtējums ir publicēts vienlaikus ar video, kurā Latvijas karogs tiek asociēts ar atpalicību un pretstatīts Eiropas Savienības karogam un kurā tiek apšaubīta latviešu valodas loma augstākajā izglītībā. Vienlaikus Izglītības un zinātnes ministrija ir iecerējusi samazināt mākslas un mūzikas stundas pamatizglītības standartos. Izglītības un zinātnes ministra izteikumos tiek regulāri nomelnota ne vien Latvijas augstākā izglītība, bet arī visa Latvijas izglītības sistēma. Turklāt tas notiek laikā, kad latviešu nācija un Latvijas valsts pārdzīvo vienu no smagākajām identitātes krīzēm un daudzi Latvijas iedzīvotāji ir devušies ekonomiskajā emigrācijā. Tātad laikā, kad latviešu nācijai, kā nekad agrāk, būtu nepieciešami jauni pozitīvi, tās valsti un nāciju apliecinoši ideāli.
Vēršanās pret Latvijas Mākslas akadēmijas studiju programmām nav tikai metodoloģiskas kļūdas vai analīzes nepilnību rezultāts, tā ir apzināta politiskā atriebība, vēloties salauzt augstskolu neatkarību un autonomiju. Tā ir arī vēlme salauzt to vērtību kodolu, kuri veido nāciju, Latvijas kultūru un tās kultūrizglītību. Ja nācijai nebūs modernas nacionālas kultūras un mākslas, tad nebūs arī nācijas. Nacionālā māksla mūsdienās var īstenoties dažādās formās, tomēr būtiskākais ir tas, ka, atsakoties no mākslas vai mākslas izglītības, mēs pazaudējam iespēju būt par modernu Eiropas nāciju.