Viņš strādājis par animatoru Volta Disneja studijā, bet Džordža Orvela grāmatas Dzīvnieku ferma angļu izdevums ar mākslinieka ilustrācijām iekļuvis sarakstā ar 1001 grāmatu, kas jāizlasa, pirms mirsti.
Smiltēns jau daudzus gadus dzīvo Amerikā, mazpilsētā Redlendā, trīs stundu attālumā no Losandželosas. Bet pirms Otrā pasaules kara viņa tēva mājas bija Ikšķilē, tās ar radinieku palīdzību tagad ir atjaunotas.
"Vācu laikā manam tēvam bija ādu un zirglietu veikals Tērbatas ielā. Grūti bija dabūt cilvēkus, un tad es strādāju tajā veikalā. Tad vienu dienu, sēžot aiz bufetes, gara laika pēc es visu laiku kaut ko zīmēju. Ienāk viens cilvēks un prasa, vai var atsūtīt zābakus. Es saku - nav un nebūs, varbūt rīt, parīt. Un tad viņš saka, ko jūs tur dariet? Es saku - es gara laika pēc zīmēju. Un viņš pierunāja mani iet un iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā," atcerējās Smiltēns.
Pēc gada Kārļa sapņi sagruva. Aprāvās mācības akadēmijā, jo viņš tika iesaukts leģionā, bet pārējā ģimene - vecāki, māsa un brālis - steigā pameta dzimtās mājas un devās trimdā. Viņi devās uz Vāciju, kur autokatastrofā bojā gāja Kārļa tētis. Vēlāk viņu ceļi aizveda uz Ameriku, kur pēc daudziem gadiem viņi atkal satika Kārli.
1944.gadā Smiltēns tika ievainots kaujā pie Veļikajas upes. "Dabūju tādu sitienu pa kājām, un tad es domāju - nu gan kājas būs beigtas. Skatos atpakaļ, domāju redzēt asinis. Neredz. Bet viens zaldāts man guļ blakus un saka - tev tek asinis. Bet man bija izgājusi viena šķemba pa zodu, un pilēja zemē. Un kāpēc tās kājas netika paralizētas - kad mani laida ārā atpakaļ no slimnīcas, deva uniformu ar siksnu. Un es skatos - tai siksnai ir caurums. Tā šķemba gāja caur to biezo siksnu," atminējās Smiltēns.
Kara laikā Kārļa blociņā tapa dažādas skices, bet pēc tā viņš piedzīvotās emocijas attēloja zīmējumos un gleznās. Leģendāro siksnu viņš uzdāvinājis Latvijas Kara muzejam, kura rīcībā nonākuši arī aptuveni 200 viņa darbi. Mākslinieks karā pieredzēto neizskaistinot.
"Viendien Krievijā tāda saulaina diena. Eju garām kādai sadauzītai sādžai, un tur guļ vairāki beigti krievu karavīri. Vienam ir granāta sašķaidījusi galvu un tek ārā smadzenes, un kaķītis sēž klāt un ēd. Nevar vainot to kaķi. Ja pats nemeklēs, tad kas viņam dos," sprieda Smiltēns.
Kārļa mājas plauktos guļ simtiem zīmējumu, karikatūru un kāda grāmata, kas iespējams, ir daudzu pasaules pilsoņu grāmatu krājumos.
"Es gāju vienreiz pa Redlendas ielām, iegāju bibliotēkā un skatos - "1001 grāmata, kas jums jāizlasa, pirms mirstat". Domāju, ka jāapskatās, kas tad man vēl jālasa. Un tur es skatos un pēkšņi redzu savu grāmatu - oriģinālais vāks, angļu izdevums Dzīvnieku fermai, stāstīja mākslinieks.
Savulaik Kārļa karikatūras kāri tvēra Anglijas lielie laikraksti. "Man sākumā neveicās, bet viņi teica, lai es izprotot angļu humora sajūtu. Mēs, angļi, nesmejamies par cilvēkiem, bet smejamies kopā ar viņiem," atstāstīja Smiltēns.
Daudz karikatūru tapis tāpēc, ka Kārlim vienkārši ļoti paticis zīmēt. Arī vēstules tuviniekiem rakstījis ilustrācijās. Bet lielāko daļu savu darba gadu Kārlis veltījis animācijai, lai gan sākotnēji šajā jomā bijis grūti tikt iekšā. Filmu bijis daudz un dažādās studijās, viņa darbu vidū ir, piemēram, Fat Albert, He Man, Ghostbusters.
"Vienreiz, kad pieņēma mani darbā pie Disneja, man pateica - tagad jūs nekad nelietojiet darbā vārdu kungs - "Mr. Disney" -, tikai Walt. Visiem tika pieteikts, ka jālieto tikai priekšvārds, nevis kungs vai kundze. Sākumā tas šķita nepareizi, jo Latvijā, kad jūs sākat strādāt, jūs jau nevarat uzreiz bosu, īpašnieku uzrunāt ar tu," stāstīja mākslinieks.
ASV Kārlis draudzējoties ar vēl kādu latviešu ģimeni, bet latviski runā pārsvarā tikai ar māsu Birutu.
Runājot par braukšanu uz Latviju, Kārlis secina, ka nu jau ir par vecu. "Kā es saku, es biju 12 reizes. Es braucu tur un tagad jau arī varētu braukt, bet, atklāti sakot, man nav vairs spēka un visi, kurus es pazinu Latvijā - skolas biedri un draudzenes -, miruši. Nu, ko es tur aizbraukšu, staigāšu pa Rīgas ielām. Ne ar vienu parunāties, neko," spriež mākslinieks.