Fragments no intervijas:
Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas pārstāvis izteicās, ka veselības aizsardzības sistēma ir bankrotējusi. Piekrītat?
Jā. Sistēma ir bankrotējusi, jo valsts vairs nevar nopirkt tos veselības aprūpes pakalpojumus, ko tā ar saviem tiesību aktiem ir apsolījusi iedzīvotājiem. Bankrots neizpaužas tikai ekonomiskos rādītājos - cilvēkiem ir jāmirst no ārstējamām slimībām, viņi nevar saņemt vēža diagnostiku un pienācīgu aprūpi. Valsts vairs nevar nodrošināt sabiedrības pamatvajadzības.
Neveiksmēs šobrīd vaino ministru, taču Latvija ir valsts ar viszemāko pieejamību veselības aprūpei Eiropas Savienībā jau kopš 2005. gada, kad pirmoreiz kļuva pieejami tādi dati.
Protams, Belēvičam zināma loma ir, bet kopumā tā ir valdības un Saeimas atbildība. Tas, ka veselības aprūpei piešķir par maz līdzekļu, ir hroniska lieta, kas atkārtojas katru gadu. Faktiski atbildība par to, vai nodokļu maksātāju nauda tiek sadalīta cilvēkiem svarīgiem mērķiem, jāuzņemas arī valdošajai koalīcijai. Un tas nav tikai no 2005. gada, saknes meklējamas vēl deviņdesmitajos, jau tad ārkārtīgi mazu budžeta daļu novirzīja veselības aprūpei. ZZS jau ir ilgi valdībā, tāpēc ir noteikusi gan tiesību normas, gan arī lēmusi par budžeta jautājumiem. Skaidrs, ka šis politiskais spēks, Belēviču ieskaitot, arī ir atbildīgs par šī brīža situāciju.
Belēvičs nesen izteicās, ka nu, kad gan finanšu ministrs, gan premjers ir no ZZS, ir pārliecība, ka izdosies nozarei piesaistīt lielāku finansējumu.
ZZS nekad nav rūpējusies par to, lai veselības aprūpē būtu nauda. Šī viņa izteiktā cerība - nu ministram tas ir jāsaka. Ja palūkojamies konceptuāli, ko valdība ir apsolījusi darīt, tad neatrodam nekāda veida priekšlikumus pārdalīt naudu par labu veselības aprūpei.
Pieejamākus pakalpojumus sola nodrošināt ar obligāto veselības apdrošināšanu. Kā to vērtējat?
Ir vairāki labi pētījumi, kas ir skatījušies, ko Latvijai varētu nozīmēt šāds solis. Un visi ir secinājuši, ka tas Latvijas situācijā padārdzinātu administrēšanu - pie tik maza veselības aprūpes budžeta mēs vairāk izdosim, un tas neko būtiski nemainīs. Sistēmas ieviešana prasīs gan ilgu laiku, gan arī pietiekami daudz resursu.
Šie izdevumi ilgtermiņā neatmaksāsies?
Es domāju, ka ne. Jo Latvijas situācijā pie mūsu nelielā nodokļu maksātāju skaita un nabadzības rādītājiem centralizēta, valsts apmaksāta aprūpe ir efektīvāka un pieejamāka. Nesen lasīju publikāciju par to, kuras no pasaulē eksistējošām veselības aprūpes sistēmām sasniedz vislabākos rādītājus attiecībā pret izdevumiem. Tur tika parādīts, ka sistēmas, kurās ir dārga administrēšana, nav tās efektīvākās.
Ja tomēr izdosies iegūt lielāku finansējumu, vai tas ļaus atrisināt visas problēmas?
Nē, protams, papildu finansējums pēkšņi neko nesakārtos. Lai nozari sakoptu, ir vajadzīgi vismaz 15 gadi konsekventa darba. Bet papildu finansējums ļautu nopirkt nepieciešamos līdzekļus, kas vajadzīgi pacientu ārstēšanai. Kā arī no tā strauji būtu jāpalielina medicīnas darbinieku atalgojums. Valdība vēl joprojām nevar saprast, ka šis darbs ir ļoti vērtīgs. Lai saņemtu veselības aprūpi, ir vajadzīgi cilvēki, kas to sniedz. Bet šos cilvēkus ir jānotur un jāmotivē strādāt. Pēc tam jāsāk kārtot kvalitātes, organizācijas, tehnoloģiju un citus jautājumus.
Visu interviju ar LU docenti Solvitu Olsenu lasiet piektdienas, 4.marta, laikrakstā Diena 3.lpp!