Var smieties par likuma nepaklausību vai piesaukt tiesisko nihilismu, bet zinātnes gadījums ir līdzīgs aizsardzības jomas vēlamajam un reāli piešķirtajam finansējumam. Tas, ka mēs kaut ko Zinātniskās darbības likumā ierakstām, neko nenozīmē, jo gadu no gada svarīgāks izrādās budžeta likums, tāpēc to pirmo var formāli aizmirst. Pēc būtības arī 1,5% ir apkaunojums, savukārt par pašreizējiem 0,15% pieklājīgā sabiedrībā nedrīkstētu runāt.
Vai jums ir nācies sarkt par to kolēģu, citu valstu augstskolu vadītāju, kompānijā?
Esmu bieži sarcis gan par zinātnei atvēlēto, gan par to, cik lielu finansējumu Latvijā atvēl uz vienu studiju vietu. No malas to izprot kā tādu ārkārtīgu, varētu teikt debilismu. Kā lai citādi to nosauc? Ar aizsardzību ir tāpat. Mūsu partneri, ar kuru viedokli mēs, par laimi, esam spiesti rēķināties, saka – ja jūs paši neieguldāt savā aizsardzībā, kāpēc mums mesties un aizstāvēt jūs? Ar zinātni ir līdzīgi: ja neesam spējīgi savu sabiedrību attīstīt tā, kā Eiropa kopēji vienojusies par zināšanās balstītu ekonomiku, tad kāpēc Eiropai jāiesaistās? Pārvērtīsim jūs par aborigēnu brīvdabas muzeju – koklējiet un staigājiet pastalās! Bet jautājums ir – vai par to ir gatava balsot tauta?
Turklāt ir jāskatās kopā, jo no izglītības atrauta zinātne pie mums nepastāv. Ja vēlamies lai pielietojamos pētījumus šeit veiktu ārvalstu lielās kompānijas, nepieciešami redzamāki sasniegumi zinātnē un plašāka izglītības bāze.
Sabiedrība vairāk satraucas par skolotāju algām, bet ne par naudu zinātnei. Kāpēc ir izveidojusies plaisa starp sabiedrību un zinātni, ne tikai starp valdību un zinātni?
Trūkst izpratnes. Citās pasaules daļās tā būtu absolūti neiedomājama situācija, kad krīzē finansējumu nogriež izglītībai – kopumā vairāk nekā par 50%. Ja to izdarītu Somija, ļaudis domātu, ka šīs valsts vadītāji ir sajukuši. Diemžēl tas ir rādītājs, ka valsts nedomā par savu nākotni. Mums tā ir traumatiska pieredze. Nākamais stāsts ir neuzticība, kas veidojas starp zinātniekiem un augstākās izglītības sabiedrību un valsts pārvaldes sistēmu. Kopīgi mēģinot atrast veidu, kā sadabūt kopā zinātniekus, valdību un uzņēmējus, gan ir radies tīri labs risinājums – Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģiskā padome. Tur netiek pieņemti lēmumi, bet vismaz rodas izpratne, kas ir vajadzīgs vienam, otram vai trešajam.
Jebkuras normālas pasaules valsts pieredze rāda – lai privāto finansējumu piesaistītu, vispirms ir jāpieaudzē valsts finansējums, kam privātais "pievelkas" un Zviedrijā vai Japānā pat pārsniedz valsts finansējuma apmēru.
Visu interviju ar Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku lasiet otrdienas, 15. marta, laikrakstā Dienas Bizness!