Fragments no intervijas:
LVRTC nav, pieļauju, cilvēkiem tas atpazīstamākais valsts uzņēmums, lai gan tā uzdevumi ir nozīmīgi. Līdz ar to vispirms mazliet retorisks jautājums: kāds bijis aizvadītais gads?
Ja vērtē to, kā savukārt vērtēt mūsu darbu, jāatceras, ka valsts kapitālsabiedrība nevar būt orientēta tikai uz peļņu, tai ir arī valsts definēti virsuzdevumi. Bet LVRTC gadījumā var teikt, ka arī šī merkantilā puse ir bijusi pietiekami sabalansēta, laba. Tātad mūsu darbībai ir divas sadaļas: valsts deleģētie uzdevumi un tas, ka mēs darbojamies arī kā tirgus spēlētājs. Un – valsts kapitālsabiedrībām nereti pārmet, ka tās pārāk koncentrējas uz iekšējo tirgu, savukārt LVRTC gadījumā var teikt, ka mēs jau apmēram trīs gadus pietiekami nopietni darbojamies arī ārējos. Piemēram, datu tranzīta aspektā. Kas attiecas uz IKT ekosistēmu, lai tajā vispār kāds gribētu, ja tā var teikt, dzīvoties, tad, manuprāt, te vēl daudz darāmā, jo tā joprojām ir pārāk fragmentēta, pārāk daudz "žogu" tajā sabūvēts. Proti, valstiskā līmenī pietrūkst centralizācijas. To var novērot vairākos projektos, kuros esam tieši iesaistīti, piemēram, platjoslas projektā, mēs to redzam arī elektroniskā paraksta projektā, mēs to redzam datu centru gadījumā (kā tie tiek pārvaldīti).
Varbūt te jāpaskaidro, kas vispār ir šī sabiedrības vairākumam neredzamā IKT ekosistēma. Es vienkāršošu, protams, bet tā ir: vadi, datu centri, un tad "pa virsu" abām minētajām komponentēm tiek "liktas" programmatūras, ar kurām darbojas gala lietotājs neatkarīgi no tā, kas šis lietotājs ir – ierēdnis, uzņēmējs vai vienkārši iedzīvotājs.
Kāda ir jūsu versija par minētās fragmentētības iemesliem? Jo tas, šķiet, ir būtisks jautājums.
Pietrūkst centralizācijas lēmumu pieņemšanā. Agrāk bija skaidrs, ka telekomunikācijas ir nodalītas no IT. Šobrīd mēs runājam par IKT – "informāciju – komunikāciju tehnoloģijām", bet vairs nevar pateikt, kur, tēlaini izsakoties, beidzas infrastruktūras tehnoloģijas un sākas informācijas tehnoloģijas. Robeža ir kļuvusi neskaidra. Un arī atbildības kļūst neskaidrākas. Tās ir sadalītas starp ministrijām – starp Satiksmes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM), Aizsardzības, Iekšlietu. Satiksmes ministrijā ir Sakaru departaments un mēs, LVRTC. VARAM paspārnē ir Valsts reģionālās attīstības aģentūra. Iekšlietu ministrijā ir pietiekami liels kompetences centrs, kurā strādā vairāk nekā 300 cilvēku. Aizsardzības ministrija fokusējas uz kiberdrošību, tur ir CERT.LV, MilCERT. Tā mēs varam turpināt, un beigās pazūd galvenais fokuss.
Piemēram, tas, ko mēs īsti nesaprotam, savukārt lietuvieši saprata jau 2005.–2006. gadā, – Lietuvā platjosla tika apvienota uzreiz ar akadēmiskiem, izglītības projektiem, jo, ja tu "velc optiku", tā der visam. Savukārt Latvijā platjoslas projekts dzīvo savu dzīvi, akadēmiskais tīkls – savu, bibliotēku tīkls – savu, bet visiem šiem projektiem rezultātā pietrūkst kritiskās masas.
Katrs iet un prasa no budžeta naudu, bet, saliekot tos kopā, situācija būtu pavisam citāda.
Līdzīgi ir ar citiem ekosistēmas elementiem, piemēram, datu centriem. Ja būvē datu centru "zem" simts statnēm, tad ir skaidrs, ka tas vienkārši nevar būt rentabls. Tas ir tas pats, kas atklāt prāmju līniju, kuru lieto desmit pasažieri. Bezjēdzīgi.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 27.decembra, numurā!