Maloss: Eiropas Savienībai ir vajadzīgi legāli imigranti

Kādi ir galvenie priekšnoteikumi, lai ES atsāktos strauja izaugsme?Viens no pašiem būtiskākajiem priekšnoteikumiem ir investīcijas ekonomikā, naudas pietiekamība un pieejamība. Uz to arī vērsts tā sauktais Junkera (Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers - red.) plāns, kas paredz nozīmīgu finanšu līdzekļu ieplūdināšanu dalībvalstu tautsaimniecībā.Kur, jūsuprāt, šīs investīcijas būtu jāiegulda?Mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU), jo tieši tie ir mūsu ekonomikas mugurkauls. Pašlaik problēma ir tā, ka MVU katastrofāli trūkst naudas attīstībai un investīcijām, kā arī jaunu darbvietu radīšanai. Jo komercbankas vēl nav atsākušas kreditēšanu nepieciešamajā apjomā. Te ļoti varētu palīdzēt Eiropas Centrālā banka. Otrs svarīgs investīciju virziens ir enerģētiskā drošība un neatkarība.Daži eksperti apgalvo, ka daudzās ES valstīs arodbiedrības un to prasības kavē izaugsmi un nerada labvēlīgu vidi jaunu darbvietu radīšanai.Es teiktu pretēji. Valstīs, kurās ir spēcīgas arodbiedrības, ir arī spēcīga ekonomika un darba tirgus. Uzskatāms piemērs ir Skandināvijas valstis. Manā valstī Francijā ir vājas arodbiedrības, kas apvieno tikai 10% strādājošo, un mums ir samērā vāja ekonomika. Pats galvenais ir saturīgs sociālais dialogs starp darba devējiem un darba ņēmējiem.Vai ES nav kļuvusi pārāk sociāla? Vai konkurētspējas paaugstināšanas nolūkos mums nevajadzētu atteikties no kādiem sociālajiem labumiem?Nē. Eiropas sociālais modelis ir mūsu lepnums. Arī ASV prezidents Baraks Obama uzsvēris, ka ASV ir jāpārņem daudz kas no Eiropas sociālās drošības sistēmas. Personīgi es nevēlētos dzīvot pēc Ķīnas modeļa - vājas darbinieku tiesības un mežonīgs kapitālisms. Cita lieta, ka Eiropas sociālais modelis ir jāatjauno. Kā labos piemērus es gribētu minēt Zviedriju, Somiju, Dāniju. Protams, šodien sociālajai sistēmai ir jābūt citādai, nekā tā bija pirms piecdesmit gadiem. Piemēram, vairumā gadījumā cilvēki vairs nestrādā vienā darbavietā visu mūžu. Strādājošajiem ir jābūt profesionāli mobiliem, jāspēj elastīgi mainīt darbavietas, bet tam ir jābūt savienotam ar sociālo aizsargātību jeb to, ko dāņi sauc par elastdrošību (flexicurity). Tāpat sociālajiem pabalstiem bezdarba gadījumā ir jābūt saistītiem ar cilvēka gatavību meklēt darbu un iekļauties darba tirgū. Es piekrītu, ka tādās valstīs kā Grieķija, Francija, Spānija un Itālija sociālā sistēma ir novecojusi, tā ir palikusi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, ir neefektīva un ļoti dārga. Bet mana pārliecība ir, ka šī novecojusī sociālās drošības sistēma ir jāatjaunina, nevis jānogalina. Tā kā minētajās valstīs ir vājš sociālais dialogs un sociālie partneri nevis konstruktīvi risina problēmas, kā tas notiek Ziemeļvalstīs, bet cīnās cits ar citu, sociālās sistēmas atjaunināšana un piemērošana aktuālajai situācijai īpaši labi nesekmējas. Manuprāt, arī pašreizējā ES darba laika direktīva ir novecojusi, jo ir mainījies cilvēku dzīvesveids. Jāreformē arī pensiju sistēma, jo cilvēki dzīvo ievērojami ilgāk nekā pirms piecdesmit gadiem. Līdz ar to arī darba mūža ilgums var pieaugt.Un tomēr - kāpēc Eiropu dēvē par pagurušu vecmāmiņu salīdzinājumā ar ASV vai strauji augošajām Dienvidaustrumāzijas un Latīņamerikas ekonomikām?Tā var šķist, tomēr mēs aizvien vēl esam lielākā ekonomika pasaulē. ASV ir otrā un Ķīna - tikai trešā lielākā ekonomika. Vēl joprojām ES piesaista visvairāk investīciju. Taču Eiropas pagurumu es skaidroju ar to, ka mūsu politiskajiem līderiem trūkst vīzijas par Eiropas nākotni, kā mēs attīstīsimies. Mums nav vienotas enerģētikas politikas, vēl aizvien ir šķēršļi iekšējā vienotā tirgus darbībai, mums trūkst vienotības un kopējas nostājas daudzos jautājumos. Tā ir liela atšķirība, piemēram, no ASV. Šīs valsts federālais budžets ir 20% no ASV IKP, ES budžets ir mazāks par vienu procentu no ES IKP. Mēs esam vājāki arī pētniecības un attīstības jomā. Es nesaku, ka mums ir jāvirzās uz federālismu, bet 28 valstu atšķirību ievērošanai ir sava cena. Un tā ir efektivitātes un izaugsmes trūkums. ES tomēr jāvirzās uz ciešāku integrāciju, īpaši enerģētikas jomā ir svarīgi, lai mēs runātu vienā balsī.Kāds ir jūsu redzējums, kā ES mazināt bezdarbu, īpaši jauniešu bezdarbu, kas dažās valstīs sasniedz pat 50%?Mums ir nepieciešams vairāk MVU, vairāk start up uzņēmumu, kam jānodrošina finansējuma pieejamība. ES ir ap 20 miljoniem MVU, ja tiem būs pieejams papildu finansējums, tie katrs varēs radīt vienu jaunu darbvietu kādam jaunietim. Tas atrisinās bezdarba problēmu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir attīstīt un paplašināt rūpniecības sektoru. Pēdējos divdesmit gados mēs esam pieļāvuši kļūdu, pārāk plaši atverot savu tirgu importam no trešajām valstīm. ASV tā nerīkojās. Mēs upurējām daudzas savas nozares, piemēram, tekstilrūpniecību un citas. Taču mums ir nepieciešama rūpniecība, tā ir arī Vācijas pašreizējās izaugsmes pamatā.Visas ES kopējā problēma ir novecošana. Kā būtu iespējams risināt zemās dzimstības problēmas?Vispirms jau draudzīgāka ģimenes politika, kāda tā ir, piemēram, Francijā un Īrijā, kuras ir vienīgās valstis ar dzimstības pārsvaru pār mirstību. Otrs risinājums ir kontrolēta imigrācija, kas ir realitāte, ar kuru mums jāsamierinās. Jo mums nebūs izaugsmes, nemitīgi sarūkot iedzīvotāju skaitam. Protams, tā ir katras valsts izvēle.Taču liela daļa ES iedzīvotāju iebilst pret imigrāciju, īpaši saistībā ar neseno traģēdiju Parīzē.**Parīzes traģēdija nebūtu jāsaista ar imigrāciju, jo uzbrucēji nebija imigranti. Starp islamizāciju, ko es uztveru kā sava veida fašismu, un musulmaņu reliģiju nedrīkst likt vienlīdzības zīmi. Jāatceras, ka 80% islamizācijas upuru ir musulmaņi tādās valstīs kā Pakistāna, Sīrija un Nigērija. Te ir nepieciešams dialogs ar musulmaņu garīgajiem līderiem. Jāveicina attīstības sadarbība, jo viens no galvenajiem nelegālās imigrācijas cēloņiem ir karš, vardarbība un nabadzība šo imigrantu mītnes zemēs. Tomēr vēlreiz gribu uzsvērt, ka legāli imigranti mums ir vajadzīgi.sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā