No vienas puses skan histēriska bļaušana par izvēli starp rubli un eiro, un rubli mēs taču negribam, mūsu liktenis un aicinājums ir mesties Eiropas apskāvienos, tāpēc par ko gan vēl diskusijas – šis vilciens iet uz ”Rietumu struktūrām” (tādas, raugiet, pastāv Einara Repšes pasaulē), un nekāda stopkrāna raušana te nenotiks. No otras puses, savukārt, skan samāksloti agonizēta vaimanāšana par latu kā nacionālo simbolu, kuru mums tagad cenšas atņemt ļaunie Eiropas kapitālisti, un tauta taču to nevēlas, tauta vēlas neatkarību arī no Eiropas, un tāpēc nekāds eiro Latvijā netiks ieviests, jo referendumā vairākums nobalsos pret.
Visiem viss ir skaidrs, visi zina, kā ir jābūt. Vēl vairāk – abas pretējās puses ir pārliecinātas par to, kā būs. Gluži kā jaunizcepta eiromarksisma monētas divas puses! Vēstures kurss ir skaidri noteikts kā vieniem, tā otriem. Vēl tikai pietrūkst attiecīgi pārfrāzētu saukļu. Piemēram, ”Visu varu Eiropas Centrālajai bankai!” vai ”Visu zemju eironīdēji, apvienojieties!”.
Vai tikai man rodas iespaids, ka šādā gaisotnē intelektuāla, sabiedrībai auglīga diskusija vispār nav iespējama?
Pašlaik publiskajā telpā pārsvarā krustām šķērsām tiek mētātas (it kā) atbildes uz diviem jautājumiem. Vai Latvijai vispār ir jāstājas eirozonā? Un – vai mums ir nepieciešams referendums par pievienošanos eirozonai? Taču dažnedažādie pekstiņi tiek piedāvāti kā atbilde uz īsto aktuālo jautājumu, kurš skan maķenīt citādāk. Proti – vai Latvijai ir jāpievienojas eirozonai tieši 2014. gada 1. janvārī? Tikmēr uz šo jautājumu tiešu un nepārprotamu atbildi patiesībā nav devis neviens.
Ir lietas, par ko šaubīties būtu muļķīgi. Pievienojoties eirozonai, Latvija nepārprotami dos signālu investoriem par sevi kā uzticamu un drošu valsti. Investīcijas mums ir nepieciešamas? Ir. Finanšu tirgi arī aplaudēs, un naudu mums visdrīzāk aizdos uz zemākiem procentiem. Vai mums šādi aizdevumi ir vajadzīgi? Ir – jo, neskatoties uz Finanšu ministrijas skaļi slavināto Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma atdošanu mēs vēl joprojām esam parādā miljardus Eiropas Komisijai un Pasaules Bankai.
No Latvijas puses iestāšanās eirozonā būtu ļoti efektīgs ģeopolitisks žests pašreizējā situācijā (ja pieņemam, ka Grieķija un tai līdzīgie eirozonas ”sliktie audzēkņi” vēl nebūs izkārpījušies no savām dziļajām parādu bedrēm – un pagaidām maz kas liecina par gaismu viņu krīzes tuneļu galos). Mēs parādītu, ka Eiropa nav vis tikai tādas Grieķijas, kur pilsoņi aizraujas ar streikiem un demonstrācijām tā vietā, lai savilktu jostas. Mēs, raugiet, varēsim svinēt un gavilēt sakarā ar pievienošanos eirozonai! Tikmēr krīzes pabērni Eiropas dienvidos turpinās liet asaras par nespēju vai nevēlēšanos iziet no krīzes tā, kā to izdarīja varenā latviešu nācija. Ideāla situācija, lai uzfrišinātu Latvijas valsts tēlu gan pašmājās, gan arī ārpus mūsu valsts robežām!
Tikai diemžēl cauri tam visam spīd nevis reāli, taustāmi panākumi, bet gan bezkaislīgs aprēķins. Latvijas politiskā elite acīmredzot nojauš, ka eirozonas diktētos Māstrihtas kritērijus (kas cita starpā attiecas uz tādām lietām kā inflācijas līmenis un budžeta deficīta apjoms) Latvijai būs iespējams ievērot tuvākajā laikā, taču šis maģiskais periods nebūs ilgs. Tāpēc ir jāizmanto izdevīgā apstākļu sakritība, kad Excel tabulas uzrāda pareizos ciparus, kamēr nav par vēlu. Un tieši tāpēc Latvijai ir jāiestājas eirozonā 2014. gada 1. janvārī. Tā teikt, iešmauksim pa nejauši pavērušos durvju spraugu, pirms tās aizcērtas uz ilgiem laikiem!
Vai tam ir kāds sakars ar valsts drošību, Krievijas interesēm Baltijas reģionā, Nikolaja Kabanova (ne)lojalitāti pret Latvijas valsti, Latvijas integrāciju Eiropā, iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanā Eirosistēmā, balsojumu referendumā 2003. gadā? Protams, ka nē. Vai tam ir kāds sakars ar plašāko jautājumu – kādas ir iespējamās sekas (gan pozitīvās, gan negatīvās) uz ekonomiku un valsts ekonomisko politiku, atsakoties no savas nacionālās valūtas par labu plašākai valūtas savienībai? Arī ne mazākā sakara. Latvijas eiromarksistus (abās frontes pusēs) šis plašākais jautājums neinteresē. Tādas lietas apspriest publiski, turklāt iesaistot elektorātu, vienkārši nav izdevīgi. Vecā dziesma, balstīta iedomātās etniskās kategorijās un ģeopolitiskās fantāzijās, ir daudz vienkāršāk pārdodama vidusmēra vēlētājam. Nav brīnums, ka arvien lielāks skaits cilvēku par eiro ieviešanu vien parausta plecus un vienaldzīgi attrauc: ”Kāda atšķirība, kādi papīrīši ir manā makā?”