Tas bija liels solis uz priekšu cilvēces attīstībā. Deklarācijai vēlāk sekoja arī saistošas starptautiskas un reģionālas konvencijas. Krietna daļa no tām normām, kas ir kodificētas šajos dokumentos, šodien kļuvušas par teju pašsaprotamu lietu – jeb, izsakoties starptautisko tiesību zinātnes leksikā, par paražu tiesībām.
Ne jau velti jau deklarācijā par Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu mūsu tajā brīdī faktiski vēl neatjaunotā valsts apņēmās garantēt iedzīvotājiem "sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām".
Tomēr nav gluži pareizi skatīties uz 10. decembri kā gaviļu dienu, kad jātaisa vaļā šampanietis un jālepojas ar homo sapiens sugas panākumiem. Raugoties pragmatiski, 1948. gadā cilvēktiesību jautājumi beidzot tika iekļauti to problēmjautājumu lokā, kas tiek uzskatīti par svarīgiem visai cilvēcei. Raugoties nedaudz pesimistiskāk, var pat vaicāt, cik tad tālu no vārdiem esam nokļuvuši līdz darbiem.
Kā vieni no šodienas lielākajiem cilvēktiesību izaicinājumiem tiek minēti nabadzība un apjomīgās bēgļu straumes. Taču pārāk bieži tiek piemirsts, ka cilvēku pašu rokām (it īpaši no attīstīto rietumvalstu puses) ir radīts viens no lielākajiem draudiem cilvēktiesībām, kāds vien ir iespējams. Tie ir kodolieroči. Diezin vai pēc Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas 1945. gadā kādam vēl ir jāskaidro, kādas sekas ir šo ieroču pielietojumam un ko tas nozīmē iepretim katra cilvēka tiesībām uz dzīvību. Daudzviet nāvessods ir izskausts, taču tā nav ar ieročiem, kuri visvairāk apdraud tieši civiliedzīvotājus. Un tas netraucē valstīm vēl šobaltdien ne tikai uzturēt apjomīgus kodolarsenālus, bet pat kalt plānus to modernizācijai. Vai tas nav dīvaini? Mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēkiem joprojām trūkst tādu elementāru lietu kā ūdens un pārtika. Katru dienu iet bojā tūkstošiem sieviešu tikai tādēļ, ka viņām grūtniecības vai dzemdību laikā nav pieejama nepieciešamā veselības aprūpe. Bet no testosterona apdulluši vīrieši nu nekādi nevar pārtraukt savas spēlītes ar tādiem sērkociņiem, kas acumirklī var nosvilināt visu mūsu dārgo planētu.
Viens no šiem vīriešiem ir ASV prezidents Baraks Obama, kurš tuvāko desmit gadu laikā ir apņēmies modernizēt amerikāņu kodolieročus par ne mazāk kā 350 miljardiem dolāru. Šim progresīvajam kaujiniekam 2009. gadā tika piešķirta Nobela miera prēmija.
Šonedēļ to saņēma veseli trīs progresīvi kaujinieki: Eiropas Savienības prezidents Hermans van Rompejs, Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu un Eiropas Parlamenta spīkers Martins Šulcs. Lai gan Nobela testamentā ir skaidri norādīts, ka balva jāpiešķir par nopelniem cita starpā armiju kontingenta samazināšanā un miera veicināšanā, trīs kungu pārstāvētā Eiropas Savienība pēdējos gados ir pievērsusies kopīgai dalībvalstu militarizācijai.
Turklāt tieši Eiropa ir pasaulē visblīvāk ar kodolieročiem piepildītais reģions. Pašā Eiropas Savienībā 300 kodolgalviņas ir Francijā, 185 Lielbritānijā, 70 Itālijā, bet Vācijā un Nīderlandē katrā pa 20. Ar to mierīgi pietiktu vairāku Eiropu totālai anihilācijai. Taču zēniem Lielbritānijā un Francijā laikam tā vien niez nagi vēl kaut reizi pablēņoties ar tiem sērkociņiem – un tāpēc arī šīs valstis plāno modernizēt savu kodolarsenālu.
Tā kodolieroču pulvera muca, uz kuras šodien sēž Eiropa, ir visnopietnākais apdraudējums cilvēku eksistencei gan Eiropā, gan arī ārpus tās robežām. Diezin vai par to aizdomājas tie pro-life fundamentālisti, kuri Latvijā pašlaik tik kaismīgi cīnās par vēl nedzimušu bērnu tiesībām.
Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas preambulā ir skaidri norādīts, ka cilvēces augstākie centieni ir tādas pasaules radīšana, kurā cilvēki būs "brīvi no bailēm". Šī brīvība no bailēm ir viens četriem cilvēktiesību fundamentiem, kurus definēja ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts, un tā viņa paša skaidrojumā nozīmē ”visu pasauli aptverošu bruņošanās samazinājumu tādā līmenī un tik pamatīgā veidā, ka nevienai nācijai nebūs iespējams veikt fizisku agresiju pret saviem kaimiņiem nekur pasaulē”. Bez absolūtas atbrīvošanās no kodolieročiem šāda ”brīvība no bailēm” noteikti nav iespējama. Un jau labu laiku pilnīgas un neatgriezeniskas ardievas šīm nāvīgi bīstamajām bumbām ir starptautiskā līmenī nosprausts mērķis.
Vai tas maz ir iespējams? Varbūt gan Nobels, gan Rūzvelts, gan arī visi pārējie draņķa pacifisti ir naivi ideālisti, ar kuriem racionāliem, reālpolitikas kategorijās domājošiem cilvēkiem labāk nepīties?
Taču cilvēktiesības, to skaitā arī tiesības uz dzīvību, nav nekādas sausas juridiskas normas. Tas ir brīnums, kas patiešām darbojas – ja vien mēs to vēlamies. Un šis tas modernās cilvēces ikdienā, kuru pārsvarā raksturo ciniskas cīņas par varu un planētas resursiem, vieš cerības. Kopš aukstā kara laikiem pasaules kopīgais kodolarsenāls ir samazinājies no 70 000 kodolgalviņām līdz 20 000. Eiropai tagad ir visas iespējas rādīt priekšzīmi pārējai pasaulei un atbrīvoties no saviem kodolieročiem. Kaut vai tāpēc, lai šādi pateiktu paldies par prestižo miera balvu. Vai tad tas nebūtu skaists (un arī iespējams) brīnums?