Melbiksis: Kas baidās no demokrātijas šakāļiem?

Ērta un parocīga. Vienkārša un savā melnbaltumā neapstrīdama. Vienlīdz labi sagremojama gan politiski mazizglītotajiem, gan tiem, kas ar lielu aizrautību seko krīzes māktās Eiropas vārgulīgajām kustībām. Par to, kas jāizvēlas Latvijas suverenitātes saglabāšanai, šaubu nav. "Rietumu vērtību" pārņemtā Eiropa grimst, tāpēc mums jāvērš skatiens pretējā virzienā (gan ģeogrāfiski, gan politiski un ideoloģiski) – šādi varētu rezumēt komponista un bijušā Saeimas deputāta Imanta Kalniņa atklāto vēstuli, kurā precīzi iezīmēti jaunās atmodas sludinātāju pamatpostulāti.

Pieļauju, ka esmu pieskaitāms tiem komponista vēstulē minētajiem "demokrātijas šakāļiem", kurus viņa skatījumā dikti veiksmīgi apkaro Baltkrievijas prezidents. Atšķirībā no pašpasludinātiem disidentiem Latvijā (pozīciju, ko ieņemt, netrūkst: pret eiro, pret gejiem, pret abortiem, pret bankām, pret ebrejiem, pret “halal” gaļu, galu galā kaut vai pret demokrātiju) Baltkrievijas disidenti diezgan ātri nonāk pie iespējas palūkoties uz pasauli caur restotu logu. Komponista ideālajā Latvijā šāda iespēja  gan jau tiktu piešķirta man un citiem "atšķirīgajiem", "nepareizajiem", "kaitīgajiem".

Demokrātiskās valstīs ir pieņemts arī sistēmas kritiķiem ļaut paust savu viedokli, lai cik nepieņemams tas neliktos. Nekad jau nevar zināt, vai pirmajā acu uzmetienā nepamatotā kritikā nav kāds patiesības grauds. Un galu galā – arī pareizi, gudri, sabiedrībā pieņemti viedokļi un skatījumi ātri pārvēršas par dogmām un stereotipiem, ja tos neļauj apstrīdēt. Tā vēsta slavenie filozofa Džona Stjuarta Milla vārda brīvības aizstāvības principi, un bez īstas vārda brīvības demokrātija nemaz nav iespējama. Jāpiezīmē, ka demokrātija kā sistēma no citām atšķiras ar to, ka tā spēj kritiski paraudzīties pati uz sevi un attiecīgi mainīties un attīstīties. Komponistam un citiem mūsu zemes gaišajiem spēkiem tas laikam nešķiet pieņemami. Attīstība? To ir jāatliek maliņā, jo tagad mums ir jāglābj savu suverenitāti, kamēr vēl nav par vēlu. Un šim nolūkam, protams, ir nepieciešams spēcīgs, atmodas ideāliem uzticīgs līderis (kā Putins, Lukašenko vai Ulmanis). Stabilitāte garantēta. Dažiem – aiz restēm. Bet tas jau nekas, tā tikai tāda maznozīmīga detaļa lielā valstiskā labuma ēnā.

Šādi stabilitātes meklējumi patiesībā nu jau kādu laiku nav nekas jauns. Tā pati Satversmes kodola meklēšana nav nekas cits kā mēģinājums rast pamatu tur, kur tā ne tikai nav, bet kur tam arī nevajadzētu būt. Arī eiro ieviešanas kampaņa, uzņemot apgriezienus, demonstrē ne īpaši elastīgu pieeju – eiro vai nu tagad, vai nekad, visi pārējie ceļi ir nepieņemami un neiespējami. Savukārt pirms pašvaldību vēlēšanām zināmās aprindās ir jaušama vēlme redzēt vienu politisko spēku, kas spētu izgrūst no Rīgas mēra krēsla Nilu Ušakovu.

Tiek meklēts kaut kas viens un neapstrīdams. Pilnīgi un absolūti nekļūdīgs. "Le soverain" klasiski ekstrēmā izpildījumā – "tas, kura lēmumu nevar pārsūdzēt", kā to 16. gadsimtā definējis franču domātājs Žans Bodēns. Šāda risinājuma meklēšana vienmēr tiek attaisnota kā rīcība valsts, nācijas vai sabiedrības labā. Vai un cik bieži šis labums tiešām ir ticis sasniegts? Par to stingro līderu koncepcijas aizstāvji parasti vai nu klusē, vai arī piedāvā selektīvu vērtējumu.

Taču ar šo tieksmi pēc iedomātā suverenitātē balstītas vienvirziena politiskas rīcības ir saistīta kāda cita, daudz fundamentālāka problēma. Suverenitāte tās absolūtajā nozīmē nav iespējama. Te nav pat runa par sen noritošajiem procesiem pasaulē, kas nacionālvalsti ir padarījuši par tikai vienu no daudzajiem spēlētājiem starptautiskajā arēnā. Transnacionālās korporācijas, dažādas starptautiskās un nevalstiskās organizācijas, alianses un grupējumi jau sen konkurē un mijiedarbojas ar valstīm kā līdzvērtīgi vai pat pārāki partneri. Tas ir neapstrīdams fakts, taču arī bez šīs pēdējo gadu simteņu attīstības rezultāta suverenitāte nekad nav bijusi pilnīgi nedalīta. To vienmēr ir ierobežojuši gan valstu savstarpējie līgumi, gan nerakstītās paražu normas, kā arī ekonomiskās sadarbības faktiskie noteikumi. ”Le soverain” nekad nav bijis, nav un nebūs pilnībā suverēns.

Šis vienkāršais fakts biedē tādus mūžīgās stabilitātes meklētājus kā komponistu Imantu Kalniņu. Īpaši šādas bailes pastiprinās laikā, kad situācija prasa lielas pārmaiņas. Kamēr ”demokrātijas šakāļi” rosina diskusijas, aicina piedalīties lēmumu pieņemšanā, vēlas redzēt lielāku pilsoņu aktivitāti, stabilitātes meklētāji grib redzēt sev tīkamu ātru risinājumu un rezultātu, kas turklāt būtu ar maksimāli augstiem mūriem pasargāts no jelkādas ietekmes no ārpuses. Taču tie ir tieši šie nācijas sargātāji, kas baidās no tautas – brīvu, izglītotu, drosmīgu un aktīvu pilsoņu kopuma, kurš spēj un grib lemt par savu nākotni bez ilūzijām un aizspriedumiem. Nav nekāds brīnums, ka iedvesmu jāmeklē mūsu vienīgajā parodiski autoritārajā vēsturiskajā tēlā Kārlī Ulmanī (tāds vārda brīvības un demokrātijas aizstāvis kā otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals, protams, nekam neder) un svešu zemju vadoņos.