Melbiksis: Politiķiem nav jālemj par demonstrāciju brīvības izpausmēm

Te nav runa par iekšlietu ministru, policiju vai Rīgas domi. Visu šo procesu regulē ”Likums par sapulcēm, gājieniem un piketiem”. Šajā likumā ir nepieciešams veikt izmaiņas.Lai arī policija šoreiz nostrādāja gods kam gods, sakāpinātās emocijas potenciāli varēja izraisīt arī daudz smagākas sekas. Rietumu demokrātijas valstis ir ne vienu vien reizi pieredzējušas sadursmes starp demonstrācijām un to pretiniekiem. Un sen jau ir izdarīts secinājums, ka starp diametrāli pretēju viedokļu paudējiem jānodrošina tāda distance, kas nepieļauj fizisku konfrontāciju. Šis princips 16. marta pasākumos Rīgā acīmredzami nebija ievērots.Tieši tāpat tas nebija ievērots arī Pride pasākuma laikā 2009. gadā. Toreiz pamatīgs Pride pretinieku bars ālējās uz nebēdu tiešā pasākuma tuvumā – turklāt šie cilvēki savas publiskās aktivitātes ar Rīgas domi nebija saskaņojuši. Antidemonstranti netraucēti maršēja pa ietvi gar Vērmaņdārzu, kā arī noturēja improvizētu dievkalpojumu turpat pie parka žoga. Pride dalībnieku pasākums norisinājās, turpat blakām skanot skaļiem, ausīs griezošiem pūļa kora saucieniem –  ”Aleluja!”, ”Jēzus asinis pār Rīgu” un tamlīdzīgi. Iespējams, šādu antidemonstrantu rīcību kāds toreiz varēja saukt par ”amorālu” un Pride pasākuma dalībniekus ”zaimojošu” – tieši tāpat kā Nacionālās apvienības (NA) līderis Raivis Dzintars tagad ar šādiem epitetiem vēršas pret 16. marta antidemonstrantiem. Emocionāli to var saprast. Taču policija abos gadījumos rīkojās profesionāli. 2009. gadā ar pašvaldību nesaskaņotajā pasākumā acīmredzot piedalījās pietiekami daudz cilvēku, un šī pasākuma izklīdināšana radītu plašāku nemieru risku. Savukārt šogad arī ”traucējošais” pasākums bija saskaņots ar Rīgas domi, un policijai bija pienākums nodrošināt šī pasākuma norisi.NA politiķu uzvedība 16. marta pasākumu laikā ir tikai un vienīgi nosodījuma vērta. Mēģinājumi apgalvot pretējo robežojas ar klaju aicinājumu uz vardarbību. Taču gan šo politiķu, gan arī citu cilvēku iebildumi pret diametrāli pretēju pasākumu saskaņošanu teju vienā laikā un vietā ir pamatoti. Tieši tāpēc agresīva vēršanās pret policistiem, kā arī iekšlietu ministra demisijas pieprasījums ir nevietā. Tātad vainīga Rīgas dome – bet konkrēti Rīgas mērs Nils Ušakovs un viņa partija Saskaņas centrs? Iespējams, ka tā. Jo tieši Rīgas dome saskaņoja visus 16. martā notikušos pasākumus. Taču ar vienas partijas, politiķa vai pašvaldības vainošanu mēs neatrisināsim sistēmisko problēmu. Proti – šodien likumā paredzētā procedūra paredz nesamērīgi lielu politiķu varu un teikšanu pār demonstrācijas brīvības praktiskām izpausmēm. Politiskās partijas nāk un iet, pašvaldību deputāti nomainās. Kamēr vien šie politiķi skatīs un vērtēs sapulču, gājienu un piketu pieteikumus, kamēr vien viņiem būs iespējams šādus pasākumus koriģēt un pat aizliegt – tikmēr jebkura demonstrāciju brīvības izpausme mūsu valstī neizbēgami tiks politiski iekrāsota.Tāpēc ir laiks atņemt politiķiem šo iespēju! Latvija ir demokrātiska valsts, un šeit ir jānodrošina demonstrāciju brīvība cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem. Jā, arī tādiem, kas konkrēti mums nešķiet tīkami un pieņemami! Sapulču, gājienu un piketu pieteikumus būtu jāizskata policijai, kas tad arī nepieciešamības gadījumā varētu koriģēt kāda pasākuma gaitu, balstoties tikai un vienīgi uz sabiedriskās drošības un kārtības aspektiem. Galējas nepieciešamības gadījumā policija varētu lemt neatļaut kādu pasākumu, ko, protams, joprojām varētu apstrīdēt tiesā. Šāda procedūra diezin vai novestu pie tādas situācijas, kādu varējām vērot 16. martā. Antidemonstrantu pasākums visdrīzāk būtu pārcelts tik lielā atstatumā, lai netraucētu leģionāru piemiņas gājienu. Ja NA politiķi būtu saprātīgi un racionāli domājoši cilvēki, viņi rosinātu šādas izmaiņas likumdošanā. Diemžēl Raivis Dzintars un viņa komanda turpina iet 16. marta pasākumos uzsākto konfrontāciju ceļu. Demokrātisku sabiedrību apmierinošs un plašu demonstrāciju brīvību garantējošs risinājums šī ceļa galā nav atrodams.