-4.klašu skolēniem (papildus jau esošām 1.-2.klasēm), tagad tās ir paplašinātas uz visu pamatskolu – līdz pat 9.klasei. Otrkārt, beidzot ir sākusies publiska diskusija par labākiem dzimstības politikas risinājumiem, kuru dēļ sabiedrība var uzzināt arī ministres viedokli. Izmantojot Labklājības ministrijas skaitļus, ka brīvpusdienas 3.-4.klasēm maksā 6 miljonus latu, iznāk, ka ministre piedāvā ieguldīt brīvpusdienās vien jau 21 miljonu (divu klašu vietā – septiņas). Kopā ar citiem piedāvājuma risinājumiem iznāk, ka, lai neceltu minimālo māmiņalgu no 100 uz 140 latiem, par ko vienojās pēc pērnā ultimāta, kas maksātu 18,5 miljonus latu, ministre ir ar mieru solīt visus 30 miljonus. Atbalstot brīvpusdienu nepieciešamību visā pamatskolā, tas tomēr nedrīkst notikt uz jauno māmiņu rēķina, kam ir mazs bērniņš, bet nav iespēju sagādāt sev minimālo iztiku.
Ir pareizi izmantot OECD pētījumus, īpaši tamdēļ, ka Latvijā šādu pētījumu vairs tik pat kā nav. Taču es tajā atrodu Latvijas situācijai piemērotākus ieteikumus: "valstīm ir svarīgi sniegt atbalstu ģimenēm, īpaši tām ar augstāku nabadzības risku, ieskaitot vientuļos vecākus un bezdarbniekus", un "ģimeņu atbalsta politikai jāsekmē apstākļus, kuros ģimenes var radīt tik daudz bērnu cik tās vēlas un tad, kad ģimenes šos bērnus vēlas". Patiešām ir ārkārtīgi svarīgi, lai jaunās māmiņas varētu atgriezties darba tirgū tad, kad viņas to vēlas, nevis tad, kad sagaidīta rinda uz bērnudārzu. Bet vai ministres piedāvājums risinās ieilgušās problēmas? Šobrīd lielākās grūtības ir tieši tām māmiņām, kuru bērni ir vecumā līdz 1,5 gadam, jo bērnudārzs vai atbalsts auklītes pakalpojumiem pieejams tikai pēc 18 mēnešu sasniegšanas. Saprotams, ka auklējot mazuli viņas nevar strādāt, tamdēļ vajadzīga māmiņalga, kuras zemākajam līmenim jābūt atbilstošam iztikas minimumam. Solījums, ka bērnam nākotnē būs brīvpusdienas un skolas uzsākšanas pabalsts nekādi neatvieglo šo māmiņu iztikas problēmas. Mēs nedrīkstam virzīt valsts atbalstu uz skolas vecuma bērniem, kuru vecāki var strādāt, ja grūtākā situācijā ir jaunās māmiņas ar zīdaini uz rokām. NA, RP un neatkarīgo deputātu aizstāvētā minimālās māmiņalgas celšana tika izvēlēta balstoties uz daudzu ekspertu un organizāciju viedokļiem un tās mērķis nebūt nav tāds, kā ministre ciniski noformulē - "lai pēc iespējas vairāk sieviešu pēc iespējas īsākā laikā piedzemdētu vairāk mazuļu", bet gan šī māmiņalga ir vajadzīga to daudzu sieviešu atbalstam, uz laiku, kamēr viņām ir auklējami zīdaiņi. Žēl, ka ministre neizprot vai sagroza māmiņalgas jēgu – tas nav nekāds stimuls dzemdēt vairāk bērnu, bet gan minimālās iztikas nodrošināšana tām māmiņām, kas vēlas bērnus, bet kam vēl nav izdevies uzkrāt lielākas sociālās iemaksas.
Vismaz 40% jauno māmiņu vēl nav uzsākušas darba gaitas studiju vai bezdarba dēļ, tāpēc viņām jāiztiek ar 100 latiem mēnesī. Kāpēc ministre par katru cenu (gandrīz divkāršu) pretojas minimālās māmiņalgas celšanai, ko tik ļoti gaida aptuveni 12 tūkstošu māmiņas ar mazuļiem? Es neredzu, kāds ir ministres piedāvātais risinājums šīm māmiņām, kā lai viņas atgriežas darba tirgū bez reālām iespējām atstāt bērnu auklītei vai bērnudārzā? Atceroties ministres pausto viedokli nesenā klātienes diskusijā, secinu, ka laikam šīm māmiņām nemaz nevajadzēja plānot savu bērniņu, pirms viņas ir uzkrājušas sociālās iemaksas...
Ministre pareizi atzīmē, ka jāstimulē otrā un trešā bērna radīšana. Taču vienreizējā piedzimšanas pabalsta palielināšana no tagadējiem 296 latiem uz 346 vai pat 396 latiem par otro un nākamo bērnu gan nav ilglaicīgs un sabalansēts risinājums. Tieši šāda liela summa piedzimšanas brīdī vairāk varētu ieinteresēt mazāk labvēlīgās ģimenes. Manuprāt, šim stimulam ir jābūt dubultota un trīskāršota ģimenes valsts pabalsta apjomam, kad 8 lati pārvērstos par 16 latiem, piedzimstot otrajam bērnam un 24 latiem, ja ir trīs bērni, līdzīgi, kā tas ir Igaunijā (54 lati par katru bērnu). Vienlaikus šāds dubults vai trīskāršs ģimenes valsts pabalsts radīs iespēju ģimenēm ar vismaz diviem bērniem daudz vieglāk sagatavoties skolas uzsākšanai. Nesaprotu, kamdēļ ministre vēlas ieviest jaunu pabalstu ar jauniem administrēšanas izdevumiem, ja mērķtiecīgāk būtu vienkārši dubultot esošā pabalsta apjomu par nākamajiem bērniem, vienlaikus mērķējot palīdzību tiem, kas ir objektīvi lielākās grūtībās uzsākt bērna skolas gaitas.
Visbeidzot par pērno demogrāfijas ultimātu – kaut tas bija ļoti nepatīkams iesaistītajām personām, tas tomēr deva ievērojamu labumu visai Latvijas sabiedrībai. Un arī pašai ministrei nebūtu iespējams lepoties ar uzsāktajiem demogrāfijas atbalsta pasākumiem. Par spīti ministres pretestībai, minimālā māmiņalga tomēr tika dubultota no 50 uz 100 latiem, un arī tika panākts daļējs risinājums bērnudārzu rindām, maksājot līdz 100 latiem auklīšu vai bērnudārzu pakalpojumiem (kopā ar pašvaldības daļu no 130-160 Ls). Līdzīgi ceru arī uz tagadējo ultimātu – par spīti pretestībai, kaislībām un pirmsvēlēšanu retorikai tas dos manāmi labāku demogrāfijas atbalstu, un ieguvēji būs visa sabiedrība. Pērnais demogrāfijas ultimāts gan nav pirmā vienošanās valdības koalīcijas starpā, kura gadu vēlāk tiek apšaubīta, kā nepareiza un uzspiesta. Vai tiešām vienojoties ar Vienotību, mēs drīzāk varam gaidīt, ka pēc gada šī vienošanās vairs nav spēkā?