Premjers uzsvēra, ka šogad 4.maijs ir īpaša robežšķirtne, jo Latvija šogad sasniegusi ilgāko neatkarības periodu valsts pastāvēšanas vēsturē – ilgāku, nekā bija lemts pirmajai Latvijas brīvvalstij. „Šajā laikā esam izdarījuši pareizās ģeopolitiskās izvēles, lai nostiprinātu mūsu valsts patstāvību, un Latvija kļuvusi par ES un NATO dalībvalsti. Pašlaik, kad brīvajā Latvijā ir izaugusi jauna paaudze, ir svarīgi neaizmirst, ka mūsu valsts pašnoteikšanās tiesības nav kaut kas pašsaprotams vai garantēts. Tādēļ ikvienam ir jābūt stipram, iestājoties par savu valsti. Cik stipri būsim mēs, sargājot un kopjot savu valodu, kultūru, tradīcijas un identitāti, tik stipra būs mūsu valsts,” sacīja Valdis Dombrovskis.
ASV vēstnieks Latvijā Marks Pekala svinīgajā brīdī, runājot latviski, uzsvēra, ka noturīgās draudzības saites vieno mūsu valstis. Viņš aicināja ieklausīties līdzcilvēku atmiņās par vēsturi: „Mēs vēsturi varam mācīties no grāmatām, tomēr varam to darīt arī, ieklausoties cits citā. Esmu ļoti priecīgs dzirdēt sabiedrības stāstus, ko vēsta izstāde „Mēs, tauta!””
Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane pasākumā aicināja būt tikpat vienotiem, cik vienoti bija Augstākās Padomes deputāti, kuri nobalsoja par Deklarāciju Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai. Toreiz par Latvijas neatkarību nobalsoja 138 deputāti, pret „0”, viens atturējās, savukārt deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās. „Kopībā ir spēks, un tikai kopīgs ieguldījums valsts attīstībā un nākotnē ir ceļš uz panākumiem. Esmu pateicīga cilvēkiem, kuri ne tikai loloja sapni par neatkarīgu Latviju, bet arī pašaizliedzīgi un drosmīgi iestājās par to!”
Augstākās Padomes deputāts un pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis pateicās ASV – valstij, kura Latvijai vislielākajā mērā palīdzēja atgūt neatkarību un konsekventi uzturēja šo neatkarības ideju. Tāpat viņš aicināja vairāk lepoties par 23 gadu laikā sasniegto un novērtēt neatkarību: „Tie, kuri nav bijuši klāt, iespējams, nespēj novērtēt Latvijas neatkarību. Tomēr es aicinātu izmantot iespēju aprunāties ar cilvēkiem, kuri šo neatkarību atguva, kā arī plašāk pētīt to laiku liecības un rakstīt esejas, lai arī pēc daudziem gadu desmitiem mēs varētu stāstīt par unikālo nevardarbīgā un demokrātiskā ceļā atgūto Latvijas neatkarību.”
„Helsinki 86” biedrs Konstantīns Pupurs dalījās atmiņās, ka „tolaik pat bērna zīmējums ar Latvijas karoga krāsām varēja iedzīt neizsakāmas bailes! Jūs tagad nevariet iedomāties, cik toreiz bija bīstami izrādīt Latvijas sarkanbaltsarkano karogu - par to draudēja brīvības atņemšana. Kad 1988.gada 14.jūnija gājienā no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem izklājām Latvijas karogu, cilvēkiem acīs bija asaras, daži krita ceļos... Tas bija milzīgs spēks, ko sarkanbaltsarkanais karogs radīja Rīgas ielās. Mums toreiz Dievs stāvēja klāt.”