Pavērojot šo iekšēji pretrunīgo, vienlaicīgi dinamisko un statisko procesu kombināciju dziļāk, paveras laikmetu īpatnības - ne tikai cilvēki ir mobili, arī preces, pakalpojumi, kapitāls u.c. resursi atrodas nepārtrauktā, vairāk vai mazāk nepārtrauktā kustībā. Taču, ir arī problēmas - šī kustība laika gaitā mēdz būt nevienmērīga, pat stipri nestabila. Dažkārt kādā konkrētā vietā - valstī, reģionā, pilsētā utt., cilvēku un citu resursu noteiktā laikā var izrādīties par daudz, vai arī, tieši otrādi - par maz. Piemēram, viens no galvenajiem nesenās finanšu krīzes iemesliem Latvijā un citās valstīs, bija finanšu resursu pārmērīga, nepietiekoši regulēta iepludināšana tautsaimniecībā. Tā rezultātā drīz vien radās cita problēma - daudzi parādos iestiguši cilvēki bija spiesti doties peļņā ārpus Latvijas. Kā sekas - mūsu valstī, kas jau tā iestigusi hroniskā demogrāfijas problēmā, vērojama krasa depopulācija, vispārēja vides, it īpaši infrastruktūras degradācija. Radusies arī reāla efektīvas valsts pārvaldes problēma un vienotas Latvijas valsts deintegrācijas drauds.
Šādas un līdzīgas problēmas skārušas arī citas valstis. Tas radījis fundamentālu jautājumu - kā tirgus ekonomikai raksturīgos biznesa ciklus globalizācijas apstākļos padarīt vienmērīgākus, vienlaicīgi izlīdzinot pārlieku krasas cilvēku un resursu plūsmu svārstības?
Runājot par biznesa cikliem, visbiežāk tiek pieminētas kapitālu plūsmas, kā lielākie konjunktūras svārstību izraisītāji, it īpaši īstermiņā. Taču ilgtermiņā noteicoša nozīme drīzāk ir cilvēku skaita izmaiņām valstī, kas parasti saistītas ar dziļākiem sociāliem vai ģeopolitiskiem faktoriem. Lai gan Latvija atkal būtu mināma kā piemērs, šādi procesi raksturīgi arī daudzām citām valstīm. Tādēļ virkne valstu arvien aktīvāk cenšas regulēt ne vien kapitālu, bet arī cilvēku plūsmas.
Autoritatīvi režīmi parasti to dara administratīvi ierobežojot cilvēku iespējas izbraukt no valsts. Demokrātiskas valstis cenšas rīkoties tieši pretēji - piesaistīt vajadzīgos cilvēkus, atkarībā no savām specifiskajām problēmām un attīstības mērķiem. Piemēram, ASV tā rīkojas jau daudzu gadu desmitu laikā, aicinot no citām valstīm spējīgus zinātniekus un speciālistus uz saviem pētniecības centriem un lielu korporāciju laboratorijām. Tas palīdz ASV noturēt līdera pozīcijas tehnoloģiju jomā un ekonomiskajā attīstībā.
Arī Eiropa, cenšoties saglabāt starptautisko konkurētspēju un ekonomiskās attīstības tempu, to praktizē arvien plašāk. Taču dažādu valstu pieeja imigrācijas politikai, atkarībā no to attīstības līmeņa, atšķiras. Ja, piemēram, Vācijas imigrācijas politikas galvenais mērķis ir augsti kvalificēta darba spēka un zinātnieku piesaiste no dažādām valstīm, tad Portugāle, Ungārija, Latvija u.c., ir ieinteresētas gandrīz vai jebkuru darbavietu ģenerējošu investīciju piesaistē lai tikai mazinātu cilvēku motivāciju aizbraukt no valsts, nepieļaujot darbspējīgo iedzīvotāju kritiskās masas samazināšanos zem robežas, kad vairs nav iespējams agrākajā līmenī uzturēt sabiedrības sociālo un valsts ekonomisko stabilitāti. Daudzas pazīmes liecina, ka Latvija šai robežai ir bīstami tuvu un risks to pārkāpt turpina pieaugt.
Uz ekonomiski attīstītākajām Eiropas valstīm, pretēji gaidītajam, pārsvarā tomēr devusies mazāk izglītota un kvalificēta citu valstu iedzīvotāju daļa, kuras mērķis vairāk ir saistīts ar sociālo labumu gūšanu, nekā ar profesionālu izaugsmi ilgtermiņā, jeb t.s. ekonomiskie bēgļi. Liela to daļa ar grūtībām integrējas vietējā sabiedrībā un tās kultūrā, radot pieaugošas sociālas un politiskas problēmas.
No šī viedokļa jaunā Latvijas un citu Eiropas valstu prakse uzturēšanās atļauju piešķiršanu ES citu valstu pilsoņiem sasaistīt to ar prasību investēt ekonomikā zināmus līdzekļus, kalpo par sava veida filtru. Piemēram, Portugāle piešķir uzturēšanās atļaujas iebraucējiem no citām valstīm, ja tie iegulda uzņēmumu pamatkapitālā vismaz vienu miljonu eiro, vai iegādājas nekustamos īpašumus vismaz 300 tūkstošu eiro apmērā, vai rada vismaz 30 pastāvīgas darbavietas. Tiesa, Portugāles amatpersonas atzīst, ka iebraukušo investoru vēlme ieguldīt naudu uzņēmumos, salīdzinājumā ar interesi par nekustamajiem īpašumiem, nav visai liela.
Ungārijas likumdošana paredz iespēju saņemt pastāvīgu uzturēšanās atļauju, ja šīs atļaujas pieprasītājs investē valdības vērtspapīros vismaz 250 tūkstošus eiro uz vismaz 5 gadiem. Taču arī Ungārijas valdības pārstāvji spiesti atzīt, ka naudīgo ārvalstnieku interese par šiem vērtspapīriem ir krietni mazāka, nekā ticis gaidīts.
Līdzīgas investoru piesaistes programmas likumdošanas līmenī ir pieņēmušas arī tādas valstis kā Lielbritānija, Kanāda, Kipra, Austrālija, Grieķija. Arī Spānija gatavo līdzīgu programmu, kura, kā informē Spānijas valdības amatpersonas, būtu orientēta galvenokārt uz Ķīnas un Krievijas tirgiem, piedāvājot uzturēšanās atļaujas pret vismaz 160 tūkstošiem eiro ieguldījumu nekustamajos īpašumos.
Latvijas gadījumā ieguldījumu slieksnis Ls100 tūkstoši Rīgas plānošanas reģionā un republikas pilsētās, salīdzinājumā ar citu valstu piedāvājumiem, nešķiet liels. Taču, jāņem vērā, ka virknē kritēriju, kurus vērtē potenciālie investori, mēs noteikti atpaliekam no vairuma minēto valstu. Vispirms jau no klimata viedokļa - īsā un ne vienmēr saules pārpilnā vasara (šis gads ir patīkams, bet visai rets izņēmums) ir galvenais kavēklis, kas liek jebkuram nekustamā īpašuma tīkotājam rūpīgi apsvērt sava potenciālā ieguldījuma derīgumu un atdeves līmeni. Neaizmirsīsim arī par mūsu satiksmes infrastruktūras kvalitāti. Visbeidzot, līdz celtniecības bumam un nekustamo īpašumu "burbulim" mums vēl stipri tālu. Statistikā vērojamā šķietamā nekustamo īpašumu aktivitāte pārsvarā izskaidrojama ar šī tirgus iekšējo pārstrukturizāciju, kā to savā rakstā uzskatāmi parādījis Igors Kasjanovs. Piezīmēsim tikai, ka šis process nedaudz "uzpūš" arī IKP pieauguma tempu un, patiesībā tas šī gada pirmajā ceturksnī būs bijis pieticīgāks, nekā to parāda statistika.
Tādēļ priekšlikumi par minimālās investējamās summas palielināšana uzturēšanās atļauju iegūšanai vairāk kā par 10-20 procentiem nešķiet adekvāti. Taču, ja šāds palielinājums tiek pieņemts, būtu vērts to pamatot ar nepieciešamību investēt infrastruktūrā, kas no potenciālo investoru puses būtu uztverams, ja ne ar entuziasmu, tad vismaz ar sapratni. Šādā gadījumā papildus iegūtie līdzekļi būtu novirzāmi īpaši šim mērķim izveidotā fondā, kuru pārvaldītu valstij piederoša finanšu institūcija (Attīstības banka).
Var saprast bažas, ka ārvalstu investīciju pieaugums Latvijā varētu palielināt valsts atkarību no citu valstu politiskas un citas ietekmes. Uz to var atbildēt, ka ietekmēties var tikai tas, kurš pats pakļaujas ietekmei. Tas ir tāpat, kā ar atkarību no alkohola vai narkotikām. Kā apgalvo ārsti, šī atkarība uzskatāma par slimību. Ja tiešām esam slima nācija, tad ir nopietni jāārstējas. Tā kā asins nolaišana - cilvēku aizbraukšana - mums nav palīdzējusi, ir jāķeras pie mērķtiecīgas profilakses - jāreformē izglītības sistēma, iekaitot arī patriotisko audzināšanu, jāizskauž korupcija, ieskaitot politisko pērkamību, jāpilnveido valsts pārvalde, gan konstitucionālā, gan civildienesta līmenī. Latvijas sabiedrībai jāpārstāj dzīvot ar nopērta kalpa aizvainojuma emocijām un īstermiņa domāšanu, jākļūst zinošai, prasmīgai, uzņēmīgai, inovatīvai un savu valsti cienošai. Tad arī citi būs motivēti mūs cienīt, pārņemt mūsu idejas un ideoloģiju, nevis mēģinās uzspiest savas intereses. Tas nav vienkārši, bet vienkāršāk, nekā varbūt liekas.