1) Zūd orientācija tautsaimniecībā un sabiedrībā - kas ir lēti, kas dārgi, kas efektīvi, kas ne, jo mākslīgi diferencējas arī izmaksas un korekti novērtēt objektīvo situāciju kļūst neiespējami;
2) Samazinās stimuli enerģiju taupīt, jo kādēļ gan? Tā taču nemaz nav tik dārga. Bet ko mazināsim tad, kad PVN jau būs 0, bet kurināmais atkal būs kļuvis dārgāks?
3) Samazinot visiem, atkal piemērojam vienādu mērauklu. Bet cilvēku dzīves līmeņi ir visai atšķirīgi. Ja gribam uzlabot sociālo taisnīgumu un šīs atšķirības mazināt, palīdzēsim konkrētām maznodrošinātajām ģimenēm, nevis visiem pensionāriem, visām daudzbērnu ģimenēm un tml. Ģimenes ienākumu kritēriji ir daudz precīzāki - vidējais ienākums uz 1 ģimenes locekļi ir skaitlisks, neitrāls lielums un salīdzināms plašā iedzīvotāju lokā. Pašvaldībām būtu pienākums tās identificēt un pašām piedāvāt palīdzību, nevis gaidīt, kad kāds nāks lūgties, kad parādi jau iekrājušies neatmaksājamos apmēros.
4) Daudzu pašvaldību teritorijās lēni tiek veikta ēku, it īpaši publisko iestāžu (bērnudārzi, skolas, iestādes) siltināšana. Pārsteigums ir Rīgas pilsētas kūtrums, kur, saskaņā ar Ekonomikas ministrijas datiem, līdz šim siltināšana pabeigta tikai 13 ēkās. Taču tas ļauj ietaupīt līdz 30%, dažkārt pat līdz 50% apkures izmaksu. Lūk īstās, joprojām nepiedodami maz izmantotās rezerves.
Sarūgtina, ka PVN apkurei bezatbildīgi tiek izmantots lētam politiskam populismam, piedāvājot šķietami pievilcīgus, bet īslaicīgus risinājumus, kas ilgtermiņā situāciju patiesībā padara sarežģītāku. Tā vietā Saeimā varētu izskatīt jautājumu, kas no likumdošanas viedokļa vēl nepieciešams, lai siltināšanas procesu veicinātu, jo tas ir viens no stratēģiska līmeņa jautājumiem gan no sociālā, gan enerģētiskās drošības un neatkarības viedokļiem. Latvija joprojām ir vienā no pēdējām vietām Eiropā enerģijas ekonomijas ziņā. Mēs nesamērīgi daudz turpinam maksāt par atmosfēras sildīšanu, patiesībā par vides piesārņošanu.