Nu, ja par Ķīli, tad par Ķīli. Sākšu ar tādu absurdu pastāstu. Iedomājieties - es esmu ministrs, kas ir atbildīgs par pensijām. Un es konstatēju - vidējais pensiju līmenis pašlaik ir par zemu. Fakts. Es paziņoju savas darbības mērķi - vidējās pensijas apmērs jāpalielina, jādivkāršo. Brīnišķīgs mērķis, kurš iebildīs? Visi aplaudē, un man pasniedz Laimdotas balvu. Tad es sāku runāt par to, kā šo spožo mērķi sasniegt. Piemēram, es izvirzu šādu risinājumu - uztaisīsim skaistuma konkursu pensionāriem (pēc man vienam saprotamiem kritērijiem), kurā atlasīsim pusi. Bet otru pusi aizvedīsim ragutiņās uz mežu un tur atstāsim. Atlikušo naudu sadalīsim konkursā uzvarējušajiem, un mērķis sasniegts - pensiju līmenis divkāršots. Protams, atradīsies tumsoņas, kas sāks brēkt - nu tā nevar! Bet es atbildēšu - kā, jūs esat pret pensiju divkāršošanu?! Pret tik cēlu mērķi! Nu nē, mēs esam pret metodi - man atbildēs. Nē, jūs esat pret mērķi - es pastāvēšu uz savu. Un tā mēs sarunāsimies - viens par meitu, otrs par kleitu.
Absurds? Bet vai kaut kas līdzīgs nenotiek pašreizējā fantasmagorijā ap augstākās izglītības reformu. Jo situāciju, kad cienījami profesori viens otru publiskajā telpā apsūdz melos, viltojumos un brīžiem savā «dialogā» sāk atgādināt kurlā sarunu ar aklo… nekā citādi kā par fantasmagoriju nosaukt nevar.
Un vēl - mani vienkārši sāk tracināt pēdējā laikā par modes vārdiņiem kļuvušais izteikums «komunikācijas problēma». Tas un tas jau dara pareizi, bet viņam tikai esot «komunikācijas problēma» (un tas parasti tiek pateikts tādā mīlīgā samiernieciskā tonī). Zinu, ka mēs paši, žurnālisti, droši vien šo kalambūru esam ievazājuši, bet nu tas kļuvis daudziem politiķiem par tādu kā jauku atsmērēšanās instrumentu. Tikai - žurnālisti ar to domāja, ka politiķi nespēj savu darbu izskaidrot, bet politiķiem bieži vien ir pretējs zemteksts - jūs nespējat mani saprast. Taču, ja mēs tā reāli piedomājam - vai mums ar latviešu valodu kādas problēmas? Padomāsim, kā notiek mūsu ikdienā - kad mums ir «komunikācijas problēmas». Pamatā - kad cenšas cits citam melot vai - labākajā gadījumā - kaut ko noslēpt, nepateikt līdz galam. Vai arī - man ir komunikācijas problēma, ja man pašam īsti nav skaidrības par to, ko es cenšos ieskaidrot otram. Vai kad es otru cenšos pārliecināt par plānu, kura man nemaz tā īsti nav. Tad, protams, jautājumu rodas vairāk nekā atbilžu.
Līdzīgi tas ir augstākās izglītības reformu sakarā. Nu, piemēram, nezin kāpēc kā aksioma tiek pieņemts - ja programma ir vāja, tai jāatņem valsts finansējums. Bet ja nu ir otrādi - tieši tāpēc tai ir jāpieliek finansējums, lai tā kļūtu par stipru programmu. Ja tajā izglītojamie cilvēki valstij ir vajadzīgi. Tāpat arī kā tāda apnicīga plate tiek drillēta tēze, ka augstskolām jāgatavo speciālisti, pēc kuriem būs pieprasījums darba tirgū. Droši vien tas ir pareizi, ja runa būtu par profesionālo izglītību. Bet vai universitātes izglītību ieguvušajiem nebūtu jābūt tādiem, kas nākotnē paši būtu spējīgi veidot jaunus pieprasījumus darba tirgū, nevis tikai pasīvi reflektēt uz esošo. Ja runājam par attīstību. Un tādu jautājumu ir daudz, droši vien katram savi…
Un nu par Valda Dombrovska «negaidīto» izlēcienu šonedēļ, kritizējot sava kabineta izglītības un zinātnes ministru. Pilnīgi jābrīnās, cik strauji «pilsētas ielās» izplatījās sazvērestības teorija, ka Dombrovskis ir sācis aktivitātes, lai sistu ārā no koalīcijas Reformu partiju un aizstātu to ar zaļzemniekiem. Tam pat tika piemeklēti dažādi skaidrojumi, piemēram, ka Dombrovskis ar šādu soli grib piejaucēt ZZS, lai tā netraucētu premjera galvenā mērķa - eiro ieviešanas - plānam.
Manuprāt, tās ir fantāzijas. Daudz ko Dombrovskim var pārmest, bet ne to, ka viņš draudzējas ar loģiku. Un būtu tikai loģiski, ka liela apmēra politisks satricinājums, kāds varētu būt eksperiments ar valdošās koalīcijas pārkārtošanu, neatbilst viņa plāniem par netraucētu vai vismaz pēc iespējas mazāk traucētu peldējumu uz eirozonu. Tāpat kā ir tikai loģiski, ka Ministru prezidents taču vienreiz grib sagaidīt uz sava galda skaidri uzrakstītu un precīzi formulētu augstākās izglītības reformas plānu, par kuru runāšana publiskajā telpā raisījusi tik daudz iluminācijas. Bez bērnišķīgiem skaidrojumiem, ka es, Pēterītis, savu darbu neesmu izdarījis, jo Jānītis man patraucēja…
Jo citādi šī reforma aizvien vairāk sāk atgādināt slavenā režisora Deivida Linča seriālu Twinpeaks, kas sākās kā loģisks detektīvs, bet pēc tam izvērtās bezgalīgā absurdā daudzās un daudzās sērijās. Kuras, izņemot varbūt pašu Deividu Linču, neviens līdz galam nebija spējīgs noskatīties.