Par Einara Repšes jauno projektu lieta ir samērā skaidra. Kārtējā uzņēmēju grupiņa ir konstatējusi, ka valdībā un arī parlamentā pārstāvētās partijas nepārstāv viņu intereses (nevis vispār, bet to konkrētībā!) un tāpēc jādibina kārtējā labējā partija uzņēmēju interešu aizstāvībai. Šāda labējo partiju vairošanās mehānika liecina tikai par to, ka vēl aizvien ir populāra paraža - politiskais resurss ir vislabākais instruments sev labvēlīgas «uzņēmējdarbības vides sakārtošanai». Vai tas kādreiz beigsies - grūti pateikt. Varbūt tas vismaz mazināsies, kad tiks iedibināta patiešām efektīva lobisma sistēmas likumdošana, ar kuras apspriešanu un pieņemšanu gan tagad iet kā pa celmiem, bet tas ļoti būtu nepieciešams Latvijas politiskās sistēmas stabilizēšanai.
Nedaudz cits stāsts ir par Skaisto nākotni. Apzinoties gan, ka pēc šīs partijas manifesta kvalifikācijas es piederu «vecajai politiķu marasmātiķu paaudzei», tomēr pāris komentāru atļaušos, kā saka - vispārējās jautrības labā. Pirmām kārtām jāteic, ka tāds jauneklīgs, ezoteriski anarhistisks uzrunājums nav nekas jauns. Eiropa, sevišķi Francija, to atliku likām pārdzīvoja studentu un kreiso intelektuāļu dumpjos 1968. gadā. Neņemos spriest, vai tas kā noderēja Eiropas kopējai attīstībai. Dažādiem to notikumu varoņiem bija dažāds turpmākais liktenis, ieskaitot noplīsušu džinsu nomainīšanu pret uzvalku un šlipsi, kļūstot par cienījamiem pastāvošā politiskā establišmenta darboņiem (vienu no dumpīgās studentijas līderiem Dānielu Konbenditu varēja sastapt Briselē Eiroparlamenta koridoros). Es tikai ar to gribu teikt - viss jaunais bieži izrādās labi aizmirsts vecais…
Bet atgriežoties pie Skaistās nākotnes manifestācijas. Lai cik Dūles piedāvājums liktos dulls, ir jāatzīst, ka tajā samanāms arī hrestomātiski pareizs politisks aprēķins. Manipulatīvs aprēķins. Jo tajā tādā ļoti piparotā veidā redzami katram jaunam politiskam piedāvājumam tik nepieciešamie divi ideoloģiskie elementi - sapnis un dusmas. Tāpēc, ka cilvēki no politiķiem visvairāk grib dzirdēt - par skaistu nākotni un tiem, kas traucē šo nākotni sasniegt (nevis par to, kas pašiem būtu jādara).
Ja runājam par sapni, tad manifestā un arī partiju dibinātāju publiskajās uzrunās tas parādās kā bērnu grāmata «iekrāso pats». Vai kā tintes traips psihoterapeita kabinetā, par kuru katrs pacients var izteikt savas versijas, ko viņš šajā traipā saskata. Turklāt diezgan trāpīgi izvēlēts sapnis - «skaistā nākotne», nevis, piemēram, «laimīgā nākotne». Jo, lai cik dīvaini tas izklausītos, psihologi ir atklājuši, ka cilvēks starp divām viņam teorētiski piedāvātām izvēlēm - būt laimīgam vai skaistam - biežāk izvēlas skaistumu. Un skaistums jau nu ir katra subjektīvās gaumes lieta, tieši tāpēc Skaistās nākotnes dibinātāji sevi neapgrūtina ar tās aprišu konkretizēšanu (jo «neko nevarot solīt»).
Bet kādi labi manifesta autoru treningotāji ir autoriem pateikuši priekšā to, ka ar skaistumu un sapņiem ir par maz. Ir vajadzīgas dusmas, naids. Kaut vai tāpēc, ka tās lieliski noder, ja ar to sapņu piepildīšanu tā uzreiz nevedas. Vai arī tāpēc, ka dusmas dažkārt cilvēku daudz ātrāk uzrauj no dīvāna nekā visskaistākais sapnis. Un lai nu kas, bet dusmu manifestā ir pārpalikām. Un tas nekas, ka tas nedaudz iekšēji konfliktē ar tajā pašā manifestā proklamēto Intelektuālā altruisma principu, kas nozīmējot «sirsnīgumu un cilvēcību, atklātību un dvēseliskumu, sadarbību...». Ienaidnieki tiek skaidri un atkārtoti iezīmēti - visi «vecie», «politiķu marasmātiķu un ekonomistu kaitnieku (nez kāds tribunāls tos definēs?) paaudze». Tikai nav īsti vēl precizēts, kas viņus sagaida - Bastīlijas laukuma ešafots, publiskā kauna stabs (kā to skaistnākotnieši paredz korumpantiem) vai arī mērenākais latviskais variants - ar ragaviņām uz mežu. Un, protams, tik praksē pārbaudītai tēmai (kas gan no visa piedāvājuma ir visneoriģinālākais) kā korupcijas apkarošana ir veltīts atsevišķs dokuments.
Un pašā manifesta nobeigumā viskrāšņākā pērle - ja Latvijā nekas neizdosies, tad «mēs esam absolūti pārliecināti (!!!)… ka miljardiem (!!!) jaunu cilvēku, visa progresīvā interneta sabiedrība daudzās pasaules valstīs aktīvi atbalstīs mūsu ideju». Kā sacīt jāsaka - ko nu tur tas Latvijas dīķis… (Starp citu, manis jau pieminētais Dāniels Konbendits tieši tāpēc vairāk par Ļeņinu mīlēja Trocki, ka pēdējais vienmēr iestājās par visas pasaules kopēju revolūciju.)
Par vienu lietu es tomēr jūtos Zuargusam Dūlem pateicīgs. To tintes traipu viņš uz lapas ir uzlējis. Cik cilvēku tajā saskatīs ērgli, cik - vienkārši kleksi, tas ir labs eksperiments. Pie psihoterapeita uz kušetītes.