Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Panteļējevs: Nepieradināmās vēstures

Vēsture ir tik dažāda, tā runā dažādās valodās, balsīs un melodijās. Ir pasaules vēsture, ir valsts vēsture, ir tautu, tautību un reliģisko kopienu vēsture. Un dziļi personiskas ģimenes un dzimtas vēstures. Un visas šīs vēstures nebūt tā slideni nesaliekas viena otrā kā krievu matrjoškas, tās savstarpēji piņķerējas, savietojas un šķiras, un katrai no tām ir savas tiesības pastāvēt, katrai ir sava cilvēciskā vērtība. Un ne vienmēr tās ir cita pie citas pieradināmas.

Tā ir arī ar stāstu par 16. martu. Tas noteikti nav Latvijas kā valsts stāsts. Jo tas nebija Latvijas karš - ne de jure, ne de facto. Latvijas valsts pastāvēšana tika vardarbīgi pārtraukta 1940. gadā, un tāpēc visādas spekulācijas par to, kurā pusē bija Latvija, ir absurdas. Diemžēl arī kareivji, kas cīnījās vienā vai otrā pusē, necīnījās par Latvijas valsts neatkarību, jo ne Staļina, ne Hitlera plānos neatkarīga Latvijas valsts neietilpa. Vēl vairāk, liekas, ka neatkarīga Latvija toreiz neietilpa arī citu sabiedroto plānos, par ko kara beigās sāpīgi, sēdēdami Kurzemes katlā un ko bezcerīgi gaidīdami, pārliecinājās tā sauktie kurelieši.

Vai 16. marts ir visas latviešu tautas stāsts? Tas arī nav tā īsti piesakāms. Jo, protams, bija latvieši leģionā, turklāt gan tādi, kuri iestājās tajos brīvprātīgi, gan tādi, kurus vienkārši rekrutēja, bija arī latvieši, kas bēguļoja pa mežiem, lai izvairītos no iesaukšanas leģionā, bija tie paši kurelieši, un bija latvieši, kas karoja Padomju armijas rindās. Kuri bija pareizie latvieši, un kuri bija nepareizie latvieši? Es nedomāju, ka kāds to var un ka uz to kādam īsti ir morālas tiesības - iztiesāt. Vismaz par karavīriem jau nu noteikti nē. Jo tas nebija mūsu, latviešu, karš. Bet tas, ka latvieši tajā karoja, nevienam nedod tiesības mūs nosaukt par fašistiem vai vēl tur kādiem elementiem no tā asiņainā rasola, ko citi pasaules varenie bija savārījuši.

Bet kas nu gan ir 16. marts, tad noteikti tas ir daudzu latviešu ģimeņu vēstures stāsts. Stāsts par brāļiem, māsām, vīriem, tēviem un vectēviem, draugiem un paziņām. Turklāt stāsts, kas nesākās 1943. gadā, bet daudziem aizsākās 1940. - baigajā - gadā un turpinājās arī pēc kara PSRS lāģeros. Tas bija ģimeņu dusmu karš. Priekš ļoti daudziem Volhovas purvos tika kārtoti personiskie rēķini. Un tā, kā nu toreiz tos varēja kārtot, - zobs pret zobu, aci pret aci. Var jau moralizēt par to, vai tas ir pareizi vai nav. Bet, kā intervijā Dienas rītam teica represētais Ilmārs Kanģis, neviens ar šodienas prātu nevar tā pa īstam iedzīvoties to dienu pieredzē un domās. Bija karš, kur ikkatram bija sava taisnība, bet visiem kopā - taisnības nebija.

Vai vajag pieminēt un kā pieminēt 16. martu? To nu vismazāk vajadzētu spriest tiem, kuru ģimenes vai draugus tas neskar. Bet tiem, kam visa šī leģiona vēsture ir viņu vai viņu tuvinieku un draugu personiskās biogrāfijas sastāvdaļa, - pieminēt šo dienu ir loģiski un uz to ir pilnas tiesības. Un Brīvības piemineklis kā likteņa simbols ir tikai saprotama vieta, pie kura, noliekot ziedus, šo daudzo Latvijas ģimeņu personiskās vēstures drāmas atcerēties.

Un varbūt ir arī loģiski, ka šī pieminēšana notiek ar zināma militārā goda atdošanas pazīmēm. Kā pāris gadu atpakaļ man teica kāds vecs leģionārs: «Netaisiet mūs par varoņiem un netaisiet mūs par upuriem. Mēs bijām kareivji.»

Kas nav loģiski, tā ir ikgadējā politiskā ažiotāža ap 16. martu. Kad mēs, šodienas cilvēki, cenšamies savā prātā kaut ko vispārināt, kaut ko spriest - kam vajadzēja būt pareizam, kam nevajadzēja -, gandrīz vai pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi, dažkārt ar visai naivu vēlmi palielināt savu nozīmi tajā. It sevišķi, kad dažādu rangu politiķi un politikāņi cenšas spodrināt savas spalvas gan slavējot, gan nozākājot leģionārus un bieži ar 16. marta vārdu uz lūpām vienkārši skaidrojot savas šībrīža savstarpējās attiecības. Vai vēl trakāk - skaidrojoties. Piemēram, kā mūsu kultūras ministre no Nacionālās apvienības - es jau būtu gājusi, bet man paredzēts ārzemju brauciens. Starp citu, tie atsevišķu amatpersonu «ārzemju braucieni» 16. martā jau tika novēroti arī iepriekšējos gados. Mīļi un drosmīgi. Neviens taču netiek spiests, vismaz nevienam nevajadzētu tikt spiestam, piedalīties vai nepiedalīties šajos pasākumos. Tas nav valsts atzīmējams piemiņas datums, tas ir personiskās piemiņas datums.

Un tad vēl tā skaidrošanās pasaulei. Nesen biju Maskavā, un neviļus iznāca saruna ar vienu taksistu, kas par 16. martu (protams, ar savējo politiķu un ne bez mūsējo līdzdalības) bija dzirdējis. Mēs parunājām, un es drīz sapratu - nu ko es viņam varu izskaidrot? Viņam ir sava ģimenes vēsture - sava pilsēta, ko sagrāva vācu bumbvedēji, savi tuvinieki - gan kareivji, gan civilie, kas mira no vācu lodēm. Es nedomāju, ka kaut ko var izskaidrot Jeruzalemes ielās, un saprotams, kāpēc. Vai arī kaut vai kādai parīziešu ģimenei, kam attiecīgais formas tērps ar attiecīgajām uzlīmēm saistās ar pavisam noteiktām asociācijām.

Un vai vispār vajag? Nemitīgi skaidroties. Kā jau teicu komentāra sākumā: vēsture katram ir sava un nepieradināma. Svarīgi tikai, lai, laikam ritot, vēsture kļūtu aizvien vairāk par vēsturi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē