Peress: Mūsdienu paaudze nav atbildīga par pagātnes noziegumiem

Vēsturiskā atmiņa un valstu kopējā nākotne - tās nav šķiramas. Lai arī pagātne ir mirusi, nākotne ir dzīva. Pagātni mēs nevaram manīt, bet mēs noteikti varam veidot citādu nākotni. Es mazajās valstīs jūtos kā mājās, jo tās ir cilvēka mērogam atbilstošas, pēc lieluma līdzīgas. Mūs vienmēr vienos pagātne un kopēja tiekšanās sadarboties nākotnē.Ko jūs sagaidāt no savas vizītes Latvijā un Lietuvā?Mazas valstis var būt izcilas, daudz ko sasniegt zinātnē un sadarboties tehnoloģiju inovāciju jomā. Mēs tajā pat esam ļoti ieinteresēti. Viļņa reiz tika saukta par mazo Jeruzalemi, Rīga bija nozīmīgs ebreju kultūras centrs, šīs pilsētas bijušas mums vēsturiski ļoti nozīmīgas, lai cik sāpīgi bijuši daži posmi. Mēs nevaram aizmirst Žani Lipki, kuru dēvējam par vienu no pasaules taisnajiem, un Jad Vašem memoriālā ir viņa paša stādīts koks.Latvieši daudz tiek kritizēti par to, ka nespēj aizmirst vēsturiskos pārinodarījumus un okupāciju, ka negrib sākt no baltas lapas. Kāpēc Izraēla neļauj pasaulei ne brīdi piemirst holokausta traģēdiju?Pirmkārt, lai tā nekad vairs neatkārtotos, jo antisemītisms joprojām nav iznīdēts. Latvijas valdība pret to cīnās. Mūsu vēsturei ir nozīme, ne tikai lai saglabātu tās piemiņu, bet lai apzinātos pastāvošos draudus. Jūsu paaudze nav atbildīga par pagātnes noziegumiem, tai ir uzticēts pienākums tos nepieļaut. Es nezinu, kāpēc Hitlers izlēma, ka tieši ebreji ir viņa lielākie ienaidnieki, jo viņi bija Vācijai lojāli pilsoņi. Kāpēc viņus vajadzēja dedzināt dzīvus un iznīcināt? Es nezinu. Jūdu tradīcijā mēs visi esam radīti pēc Dieva līdzības - tātad līdztiesīgi. Kāpēc Hitleram bija tik svarīgi uzsvērt vienas rases pārākumu pār citām? Tas ir absurdi. Un ne tikai āriešu pārākumu pār ebrejiem, viņš neatlaidīgi uzsvēra arī āriešu pārākumu pār citām tautām. Mēs par to samaksājām drausmīgu cenu.Eiropas Savienība nāca klajā ar savām jaunajām vadlīnijām (liegt izmantot ES finansējumu apmetņu būvei palestīniešu teritorijās) tieši tajā brīdī, kad tikai paziņots par Amerikas jauno miera sarunu atjaunošanas iniciatīvu. Kāpēc mēs esam tik ļoti nesinhronizēti ar to, kas notiek Izraēlas un palestīniešu starpā?Eiropas Savienība tobrīd nezināja, ka tiks atjaunotas miera pārrunas. Tas netika ņemts vērā, un paziņojums nāca klajā tiešām nelaikā - tai pašā dienā. Es nedomāju, ka tas bija ieplānots. Es pats mēģināju pēdējā brīdī runāt ar [Eiropas Komisijas prezidentu] Barrozu, noķēru viņu pirms lidmašīnas pacelšanās ceļā uz Dienvidāfriku. Stjuarte blakus nervozēja, ka lidmašīna kavējas, jo Barrozu runā pa telefonu. Bet bija jau par vēlu ko manīt. Es domāju - tā bija kļūda, jo, ja mēs tagad sākam miera sarunas ar palestīniešiem, viss, ko ES grib panākt, būtu sasniegts abpusējās pārrunās, nevis izdarot šādu spiedienu. Šīs sankcijas padara pārrunas daudz sarežģītākas.Turpat Izraēla saņēma labas ziņas.Esmu ļoti apmierināts, ka visas 28 ES valstis nobalsoja, ka Hezbollah kustība tiek iekļauta teroristisko organizāciju sarakstā. Eiropa nodalīja tās militāro spārnu no politiskās partijas, kaut kustības galva šeihs Nasralla vada abus tās spārnus. Viņa vadītie militāristi ne tikai izdarījuši neskaitāmus teroraktus, pašlaik viņi pastrādā noziegumu pret cilvēci. Kad Hezbollah kaujinieki Sīrijā nogalina civiliedzīvotājus - tas taču ir noziegums. Es zinu, ka tas bija vienbalsīgs balsojums, kuru mēs ļoti augstu novērtējam.Arābu pavasaris un revolūcijas nav vairojušas stabilitāti pie Izraēlas robežām. Kāda ir jūsu attieksme pret šiem notikumiem?Mēs gribētu, lai šīs revolūcijas gūst panākumus, Tuvo Austrumu problēmas daudzviet ir ne tikai politiskas, bet eksistenciālas. Miljoniem cilvēku dzīvo trūkumā, bez darba un pārtikas, viņi cieš. Tas veicina agresiju. Mēs gribētu redzēt viņus laimīgus, un daudzi cilvēki tāpat vēlas mieru. Mēs nevadām Ēģiptes vai Sīrijas politisko dzīvi, mēs esam starp tām kā sala jūrā, un mums jāsarga savas robežas. Gribētos to jūru redzēt rāmu, nevis tik vētrainu. Lai kas to jūru nomierinātu - kalpos mums par labu. Nabadzība, bezdarbs un depresija mieru nevairos, tikai kavēs piesaisti jaunajai pasaulei. Revolūcijas jau nenotiek tikai arābu valstīs, bet visur pasaulē. Valstis reiz bija saistītas tikai ar savu zemi, tās vadīja savu ekonomiku atsevišķi. Tagad pasaulē situācija ir jāanalizē daudz globālāk, tautas ir saistītas savā starpā caur zinātni, tās ir pakļautas zinātnes attīstībai. Neviens vairs nevar rīkoties pilnīgi atšķirti ne ekonomikas, ne drošības jomā, tās visas ir globāla mēroga problēmas. Tā ir jauna sistēma, un tie, kas tajā nepiedalās, paliks nabadzīgi un atpalikuši. Es gribu redzēt arābus laimīgus un panākumiem bagātus, brīvus viņu pašu dēļ. Viņi būtu mums labāki kaimiņi. Karš nenes nekādus ieguvumus. Ko tu tajā iegūsti - zemi? Tu nevari izdzīvot tikai no zemes. Neviena armija nevar okupēt zinātni, to var tikai apgūt un tajā sadarboties. Šis ir citāds laikmets, un daudzviet pasaulē mēs dzīvojam jaunā ērā, bet ar veco prātu. Mums ir jāmaina veids, kā mēs par to domājam, jo laikmetu mēs vairs nevaram mainīt.Kā jūs raksturotu attiecības Latvijas un Izraēlas starpā, tās ne vienmēr bijušas vienkāršas?Galvenā bāze, uz kuras mēs tagad varam sastrādāties, ir zinātne un modernās tehnoloģijas, tam ir izaugsmes potenciāls abu mūsu valstu starpā. Pirms tam mums bijušas politiskas un diplomātiskas grūtības, bet tie laiki ir pagājuši. Zinātnei nav robežu, tajā mēs varam strādāt kopīgi, un tās nākotne nav paredzama, tā mūs pārsteidz.Es runāju ar V.Putinu un viņam teicu - Ļeņins un Staļins gribēja ar varu uzspiest revolūciju un komunistu ideoloģiju. Cilvēkus, kuri tai nepiekrita, vienkārši nogalināja un iznīcināja. Tas viss tika uzspiests, un komunistu ideja vienkārši bankrotēja mūsu visu acu priekšā. Un te jums ir puika, 27 gadus vecais Marks Cukenbergs, kurš izraisīja pasaulē revolūciju, iespaidīgāku nekā jelkādos Staļina un Ļeņina plānos. Viņš nevienu nenogalināja un nearestēja, nedibināja partiju vai valdību. Pat neesmu pārliecināts, vai viņš ir lasījis Kārli Marksu. Pats Markss ko tādu nekad nebūtu iedomājies, jo mēs dzīvojam jaunā ērā un citādā pasaulē. Zinātne ir padarījusi pasauli globālāku, bet katru no mums daudz individuālāku, atbildīgu pašam par sevi. Mēs dzīvojam kā atsevišķas oriģinālas personības daudz globālākā un atvērtākā pasaulē. Tas mani aizrauj un interesē. Prezidentam Kenedijam bija sapnis aizsūtīt cilvēku uz Mēnesi, tas aizņēma desmit gadu, un sapnis piepildījās. Ko gan cilvēks tur atrada? Tāpat vien nogalināja Mēnesi, kas reiz bija romantisks debesu spīdeklis, bet tagad tas mūsu apziņā ir cauru akmeņu kaudze. Tā gadās, viņi nogalināja romantiku un Mēnesi un neatrada neko pārāk interesantu. Tagad mēs strādājam, lai saprastu, kas notiek mūsu smadzenēs, tas ir fascinējoši. Mūsu galvā atrodas vairāk noslēpumu, tehnoloģiju un atklājumu nekā uz Mēness virsmas.Ko jūs saprotat ar jauno ēru?Jaunajā ērā jau tuvākajā nākotnē pasaule tiks pārvaldīta citādi, balstoties uz trim dažādiem elementiem. Pirmkārt, valstu valdības, kuru politiskās ietekmes spēks šobrīd mazinās, bet tās uzraudzīs valsts iekšējās dzīves ikdienu un saimniecību. Otrkārt - globālās kompānijas, kuras nav piesaistītas konkrētai valstij un kuras nodarbojas ar izpēti un attīstību. Bet ar to ir par maz, pasaulē joprojām ir nesaskaņas, terorisma draudi un bruņoti ekstrēmisti, kas var nodarīt postu. Kā Bostonā pāris teroristu var paralizēt veselu pilsētu, vai 15 teroristu nogalināt 3000 Amerikas pilsoņu vai 400 nevainīgu bērnu Krievijā. Terorisma draudi ir globāli, tāpēc valstīm ar tiem jācīnās vienoti.Lēmumu pieņemšana nav vienkārša, tā ir mūsu smadzenēs, kuras reizēm ir taisnīgas, reizēm ne. Reizēm mums izdodas radīt mākslīgo intelektu, pieņemt pārdomātus, pat izcilus lēmumus, bet reizēm mēs pat nezinām, kā šie lēmumi vispār tiek pieņemti. Smadzenes mums neko nepaskaidro, tāpēc ir jāpēta, kā cilvēks pieņem pārdomātus lēmumus. Mēs būtu citādi, ja mums nebūtu spoguļa, kurā ieraudzīt sevi. Mums vēl nav spoguļa, kurā mēs ieraudzītu, kā darbojas prāts un smadzenes, kas dara mūs laimīgus, un kāpēc tas ir tik grūti. Domājams, ka nākamās desmitgades laikā mēs zināsim daudz vairāk, tas mainīs mūs kā cilvēkus. Izraēla ir ļoti spēcīga zinātniskajā laukā, tas dod cerību. Lai attīstītos medicīnas zinātne, tehnoloģijas, kas spēj palīdzēt cīnīties pret slimībām.Jūs esat nenogurdināms optimists.Vai tikai es esmu optimists? Nē, visa vēsture tomēr ir optimistiska un attīstās uz labo pusi. Kad bērni saka vecākiem - paldies par mums dāvāto dzīvi, bet nestāstiet mums par saviem lielajiem sasniegumiem -, es viņiem piekrītu. Kādu gan pasauli mēs esam radījuši - ar kariem, naidu un aizdomām. Mūsu bērni grib citādu pasauli, viņi negrib, lai mēs redzam, ko viņi raksta vai skatās savos datoros. Tā ir viņu pasaule, un tā pieder viņiem. Pagātnē karaļi bija nabadzīgāki nekā vairākums mūsdienu pasaules iedzīvotāju. Kad karalim sāpēja zobs, viņš varēja tikai sēdēt un raudāt, jo nebija ne antibiotiku, ne zobārsta, lai viņam palīdzētu. Pat karaļiem nebija tekoša ūdens vai tālruņa, lai ātri ar kādu pārrunātu, kas gan viņam kaiš. Kas gan tas par karali?Visu interviju ar Šimonu Peresu lasiet pirmdienas Dienā!