Klauni slimnīcā. Kāpēc?
Kāpēc gan ne? Pediatrijā klaunu terapija aizpilda nopietnu plaisu. Ārsti zina, kā ārstēt mazos pacientus, kādus medikamentus lietot un procedūras veikt, bet mēs varam panākt, lai bērns ar ārstu sadarbojas, lai piedalās ārstēšanās procesā. Rezultātā bērns sevī atrod spēku un vēlmi būt veselam. Ne ārsti, ne medmāsas to nedara. Ikviens medicīnā zina, ka zāles tik labi neiedarbosies, ja pacients nevēlēsies būt vesels. Ja bērns vēlēsies būt vesels, uzlabojumi būs jau pēc pirmās sīrupa karotes. Klauni slimnīcā ir, lai aizpildītu šo plaisu.
Mēs ticam, ka saslimšanas ir ne tikai fiziskas problēmas, bet vienmēr arī psiholoģiskas. Un tas savā ziņā ir šķērslis, lai atveseļotos. Klauns ir teātra tēls, kuram piemīt liels entuziasms un pozitīvs skats uz dzīvi, tāpēc tā ir laba kombinācija priekš medicīnas un zinātnes.
Dakteri klauni izmanto smieklu terapiju? Ar smiekliem var ārstēt?
Labākā medicīna ir smiekli. To neizgudroja klauni, visi tā saka. Kad tu smejies, pat ja tev nav kājas, tavā dzīvē viss ir kārtībā. Bet, ja tu nesmejies, pat tad, ja tu esi bagāts un vesels, dzīvē kaut kā pietrūkst. Tāpēc smiekli ir lieliska medicīna. Tomēr klauni dod vairāk, ne tikai iemeslu smieties. Klauni iestājas par komunikāciju, radošumu. Visi var būt klauni. Tātad ne tikai smiekli ir labākā medicīna, bet arī komunikācija starp cilvēkiem. Nereti mēs ieejam palātā, kur ir vairāki bērni, bet viņi savā starpā nesarunājas. Cilvēki pēc pārdzīvotām traumām, piemēram, slimības un atrašanās slimnīcā, mēdz noslēgties, un no šī stāvokļa ir grūti izkļūt. Klauni šajā gadījumā ir perfekti mākslinieki, lai panāktu, ka bērni savā starpā sarunājas. Rezultātā viņi var palīdzēt viens otram veseļoties.
Tātad tā savā ziņā ir alternatīva ārstēšana?
Priekš mums tā ir galvenā ārstēšana. Bet mēs ticam, ka ir iespējama cieša sadarbība ar ārstiem. To var saukt arī par alternatīvo medicīnu, bet es labāk priekšroku dodu uzskatam, ka mūsu metodes papildina ierasto medicīnu, kad runa ir par bērniem. Jo, ja bērns neizprot ārstēšanu, viņš arī nevēlas sadarboties ar ārstu.
Cik izplatīta medicīnas klaunāde ir pasaulē?
Es nāku no Izraēlas, tagad esmu Latvijā. Pēdējos gados ar klaunu grupām esmu bijis Brazīlijā, ASV, Kanādā, Francijā, Itālijā, Krievijā, Vācijā un daudzās citās Eiropas valstīs. Lai kur es skatītos, es redzu jaunus medicīnas klaunu projektus. Šī prakse ir ļoti izplatīta. Tomēr joprojām ir daudz darba, īpaši Āfrikā un Tālajos Austrumos. Jāņem gan vērā, ka tur ir cita kultūra.
Vai visās valstīs dakteru klaunu pieeja ir vienāda? Kā darbu ietekmē tieši šīs kultūras atšķirības?
Kultūras atšķirībām ir liela nozīme. Līdz ar to arī klaunu grupas ir atšķirīgas. Lai gan bērnu uzvedība ir līdzīga visās pasaules malās, tomēr atšķiras vecāku komunikācija ar bērniem, vecāku sadarbība ar citiem pieaugušajiem, ārstu pieeja pacientiem. Kultūras atšķirības ietekmē klaunu pieeju, līdz ar to arī pašas klaunu programmas ir izstrādātas, piemērojot tās konkrētajai videi. Piemēram, Latvijā Bērnu slimnīca ir ļoti klusa un organizēta. Visas durvis ir aizvērtas, un, ja es vēlos iekļūt kādā palātā, tās ir jāatver un, ejot prom, atkal jāaizver. Izraēlā slimnīcas ir citādas. Izskatās tāpat, bet dinamika un atmosfēra ir citāda. Durvis ir atvērtas, visi staigā iekšā un ārā no palātas, skaļi sarunājas. Tur klaunu pieeja ir atšķirīga. Tomēr pati būtība nemainās. Mēs nenākam un nesakām, ka zinām labāk. Mēs pie bērna nākam vienkārši kā klauni ar uzstādījumu, ka arī mūsu dzīve nav perfekta, bet kopā mēs varam palīdzēt viens otram. Šī pieeja ir vienāda visur.
Es arī uzskatu, ka klaunam nevajag vienmēr pakļauties noteikumiem un uzvesties kā visiem citiem. Klauns ir brīvs un radošs gars. Līdz ar to daļēji ir jāievēro kultūras atšķirības un noteikumi, bet jābūt arī individualitātei. Citādi mēs būtu kā visi citi.
Visu interviju Pie operāciju zāles klāt arī klauns lasiet piektdienas, 30.maija, laikraksta Diena 3.lpp.!