1. mīts – lai panāktu suņa paklausību, uz viņu jākliedz.
Nereti suņu saimnieki ir pārliecināti, ka apmācības procesā nepieciešams strādāt, paaugstinot balsi. Patiesībā tāda rīcība nedod rezultātu. Jo biežāk saimnieks kliedz uz savu suni, jo imūnāks pret to dzīvnieks kļūst. Visbeidzot suns kliegšanu sāk pilnībā ignorēt. Patiesībā suņa apmācībai nav nekāda sakara ar kliegšanu. Suņa cieņu un uzticību iemanto ar pozitīvām apmācības metodēm.
2. mīts – lai suns respektētu saimnieku, ir jāparāda savs fiziskais pārspēks.
Gluži tāpat kā kliegšana, arī suņa fiziska iespaidošana, lai gūtu respektu, ir bezjēdzīga un cietsirdīga rīcība. Padomju laika suņu apmācības skolās dzīvnieki tika mācīti, izmantojot kaklasiksnas ar dzelkšņiem, regulāri suni raustot un nodarot viņam sāpes. Diemžēl arī mūsdienās ir kinologi, kas turpina lietot šādas apmācības metodes, aizmirstot par savstarpēju cieņu un uzticēšanos. Vai cilvēks cienīs līdzcilvēku, kurš ar varu centīsies piespiest kaut ko darīt? Veiksmīgas suņu apmācības noslēpums ir suņa cieņas iemantošana, nevis spēja piespiest cienīt saimnieku baiļu vai sāpju iespaidā.
3. mīts – kinologs var pilnībā apmācīt suni saimnieka vietā.
Daudzi suņu saimnieki uzskata, ka viņi var vienkārši nolīgt kinologu, ļaut viņam izdarīt visu smago darbu un saņemt atpakaļ paklausīgu un pilnībā apmācītu suni. Taču suņi nav roboti, kuri var tikt ieprogrammēti klausīt jebkura cilvēka pavēlēm. Visa pamatā ir iepriekš minētās uzticības un cieņas iemantošana, taču saimnieka vietā to neviens cits nevar izdarīt. Patiesībā uz suņu skolu dodas mācīties arī pats saimnieks, kuram kinologs parādīs, kā pareizi ar suni apieties, lai panāktu vēlamo rezultātu. Taču ar suņu skolas apmeklēšanu vien nepietiks. Apmācības procesam ir jākļūst par dzīvesveidu – apgūtās prasmes saimniekam kopā ar suni jāatkārto un jāpilnveido dažādās sadzīviskās situācijās ikdienas gaitā.
4. mīts – ja sunim neizdodas iemācīt vēlamo, attiecīgā šķirne uzskatāma par neapmācāmu.
No savas pieredzes varu teikt, ka nav neapmācāmu suņu, ir tikai neizglītoti saimnieki. Nereti nācies dzirdēt saimnieku viedokli jeb attaisnojumu tam, kāpēc viņu suns nav apmācīts, sakot, ka šī suņu šķirne nepadodas apmācībai. Taču, kā rāda daudzu suņu apmācības speciālistu pieredze, parasti problēma nav sunī, bet gan tajā, ko dara kinologs vai suņa saimnieks. Individuāla pieeja nepieciešama katrai suņu šķirnei. Nevar gaidīt vienādu rezultātu, ar pilnīgi vienādām metodēm apmācot, piemēram, zeltaino retrīveru un afgāņu kurtu, bet tas nebūt nenozīmē, ka kurti nepadodas apmācībai. Vienkārši kurtiem ir citāda lietu uztvere nekā retrīveriem, līdz ar to nepieciešama cita pieeja, nereti arī vairāk laika un pacietības.
5. mīts – augumā mazo šķirņu suņiem nav nepieciešama apmācība.
Neatkarīgi no šķirnes, lieluma vai vecuma apmācība nepieciešama ikvienam sunim. Gaužām aplams ir uzskats – ja mājās ir maza auguma sunītis, viņam skološana nav nepieciešama, ir pieļaujama jebkura viņa uzvedības izpausme, kas nereti var būt vairāk nekā kaitinoša un traucējoša. Jāsaprot, ka jebkura izmēra sunim nepieciešams apgūt vismaz elementāras uzvedības prasmes sociālā vidē. Bieži vien tieši mazie sunīši ir tie, kas mēdz izturēties agresīvi, jo īpaši pret augumā lielākiem sugas brāļiem. Tāpēc jebkuras šķirnes sunim ļoti svarīga socializācija jau kopš mazotnes, kā arī elementāro paklausības komandu apgūšana, kas atvieglos dzīvi gan sunim, gan saimniekam.
*Kinoloģe, portāla Kinologs.lv veidotāja
naudas aizņēmējs