Ar kādu noskaņu šogad sagaidāt valsts svētkus?
Nu valsts svētki šogad ir tādi kā īpaši. Jo visā valstī uzmanība ir pievērsta - gan no vienas puses, gan no otras puses - valodas jautājumiem, pilsonības jautājumiem. Un, cik es saprotu, neapmierināta ir gan krievvalodīgo daļa, gan tikpat neapmierināta ir arī latviski runājošā iedzīvotāju daļa. Katram ir savi argumenti, katram ir savas vēlmes. Ir jau arī visādi tur kurinātāji, provokatori. Dzird, ka tas pats Lindermans grib iesaistīt latgaliešus, lai viņi pieprasa kaut kādu tur neatkarību.
Tad jums tāda nedroša sajūta šajos valsts svētkos?
Nu jā, tāda ne visai patīkama, un liekas, ka... Nu latviešiem tāda sajūta, ka nupat kaut kur sāks parādīties Krievijas karogi, vienā otrā Latgales pilsētā vai apdzīvotā vietā. Un sazin vai nav jau arī parādījušies.
Jau parādījušies?
Nu es vēl neesmu redzējis, bet ir tāda sajūta, ja, piemēram, iebrauc Maltā, - vai tik te kaut kur nav Krievijas karogs.
Un kur tā vaina, vai tas, ka Rīga ilgu laiku gar Latgali sevišķi nelikās zinis?
Zināmā mērā - jā, jo - kur tā nelaime ir, ka visa tā pierobeža ir tukša. Baltkrievijas, Krievijas pierobežā divdesmit kilometru attālumā cilvēku nav. Es, piemēram, tur sastopu kādu tantiņu un pajautāju - kā šito sādžu sauc? Viņa atbild - Sibīrija, dēliņ, Sibīrija.
Cilvēki ir aizbraukuši?
Protams. Ja kādu atrodi, tad skaties, viņš tur guļ piedzēries kādā grāvmalē.
Kāpēc cilvēki aizbrauc - vai tie ir tikai materiālie apstākļi, vai kaut kas klibo arī ar patriotismu?
Nezinu, vai tā ir patriotisma problēma, domāju, tā lielākoties ir vietējās varas tāda uzkundzēšanās mānija. Ļoti maz pašvaldību, kur ir patiešām patriotiski noskaņoti pašvaldību vadītāji, kas turklāt no sirds domā par saviem iedzīvotājiem.
Bet viņus taču ievēl paši vietējie iedzīvotāji.
Protams, viņus ievēl… Bet tā ievēlēšana notiek, kā lai to pasaka, - kā vecajos labajos padomju laikos. Cilvēki baidās, ka viņiem neiedos tur pabalstu, ja viņš tur kaut ko ne tā. Es pats pagājušajās pašvaldību vēlēšanās biju novērotājs, redzēju, kā tas viss notiek. Cilvēkam ceļa nav, tur iebraukt nevar, bet viņš saka - dēliņ, es balsošu par to pašu, bet tikai pasaki, lai man ceļu uztaisa. Tāda balsu uzpirkšana, administratīvo resursu izmatošana.
Bet nupat Rīgā Latvijas valdībā dzirdam - mēs pievēršamies Latgalei. Jūtat to?
Nu dzirdam jau dzirdam. Bet vai tas nepaliks tika vārdos. Un ko tas dos, ja, piemēram, aicinās uz lielpilsētu strādāt un maksās ceļa pabalstus izbraukāšanai. Tad tak paliks to cilvēku aizvien mazāk.
Nu bet ko tad valdībai Latgales labā tagad vajadzētu darīt?
Nu vajadzētu kādas ražotnes taisīt, jo ar tām vietējām pašvaldībām viss ir gājis tikai mazumā. Es te Rēzeknes novadā redzu, nekas nav darīts.
Bet vai tad nav paradokss - tukša vieta, kādas vairs tur ražotnes taisīsi?
Tādas diskusijas notiek, ko darīt labāk - vai tos pašus, kas vēl ir, izsūtīt...
Atgriezīsimies tomēr pie tās patriotisma tēmas. Jūs esat izdevis grāmatu par latgaliešu pretestības kustību pēc kara Šaipus, viņpus. Pēc jūsu domām, tas varētu interesēt arī jauno paaudzi un tas būtu tai jālasa?
Noteikti tas būtu jauniešiem jālasa. Bet to lasītāju paliek aizvien mazāk, tur tā nelaime. Labi vēl, ka tās vecākās paaudzes cilvēki lasa. To manu grāmatu izpirka, bet, kad es piedāvāju Rēzeknes bibliotēkai, nu kaut vai elektroniskajā versijā, tad viņi man saka - nu jauniešu mums nav, bet vecākā paaudze jau elektroniski nelasīs. Un tā es viņiem neaizsūtīju.
Vai skolās par maz māca Latvijas vēsturi?
Es domāju, ka ir bieži vien tā, ka viņi māca vēl pēc vecajiem paraugiem. Te lamāja to Rafaļski, bet tā jau tikai tāda ārējā čaumala, nu gadījās cilvēkam publiski izrunāties, izbļaustīties. Bet es zinu, ka dažās labās Latgales vietējās skolās - kā mācījuši, tā māca. Jauno skolā nav, bet jaunie jau arī nezina to vēsturi. Jo būtībā jau vēsture sākas ar vietējo vēsturi, ar lokālo vēsturi.
Bija man tāds gadījums ar to pašu Nautrēnu vidusskolu. Tur tiem cilvēkiem, ko esmu savā grāmatā aprakstījis, uzlika tādu piemiņas plāksni ar Nacionālo partizānu apvienības atbalstu. Un tur, pašā saraksta augšpusē, ierakstīts arī viens nodevējs, nu, kad lika to plāksni, to vēl nezināja. Bet tagad zina. Cilvēki, radinieki ir rakstījuši skolas direktorei, ka vajadzētu to vārdu izdzēst. Bet nekas vēl līdz šodienai nav izmainīts. Tā ir ar to patriotisko audzināšanu vietējā līmenī.
Nu kaut kā ļoti pesimistisks izklausāties. Vai tomēr nav arī kaut kas, kas varētu izskatīties optimistiskāk?
Nu optimisma pamats arī šur tur ir. Piemēram. Es biju aizbraucis uz Balviem, stāstu par tām ķibelēm, kas pie mums notiek, par to uzrakstu uz goda plāksnes, ko nevar izdzēst. Man saka, mums gan tā nebūtu problēma, pie mums Balvos to uzreiz izdarītu. Tur novadu vada tāds Kazinovskis, godavīrs. Tā kā ir vietas Latgalē, kur lietas notiek, arī, piemēram, Dagdā. Tas jau viss atkarīgs no pašvaldības vadītāja. Ir vadītāji, kas rūpējas gan par iedzīvotājiem, gan patriotismu.
Bet, ja runājam par valsts līmeni, vai pašreizējās valdības darbi jums nevieš optimismu?
Nu šīs valdības sakarā man neliekas, ka tā ko aplamu darītu. Bet jautājums ir par to, ka tautai par maz ir informācijas. Tauta drīzāk dzird, ko negatīvu par valdību saka, nu tā pati opozīcija. Un tā opozīcija sevišķi ir iekš tās krievvalodīgās preses un krievvalodīgās televīzijas, un tur jau nu nekāda optimisma nav. Un, ņemot vērā, ka to iedzīvotāju skaits samazinās un samazinās to latviešu daļa, tad ko tur gaidīt, ka tā krievvalodīgā daļa tur ko labu saklausīs.
Ko jūs domājat par to, ka drīz būs jāatvadās no lata?
Nu tā divējādi. No vienas puses, tas lats mums tā ļoti iepaticies, mākslinieki ir tik skaistus tos sazīmējuši, tik skaistas monētas izkaluši. Bet… nu ko tu tur darīsi, kam jānotiek, tam jānotiek.
Kas jums pašam savā koktēlniecībā tās tuvākās tēmas?
Nu man patīk taisīt šaržus, es zobojos par tiem politiķiem, kuri man nav patikuši vai kuri ko nesmuku sastrādājuši. Bet, ja nopietni, tad es esmu attēlojis tos savus pēckara partizānus, cīnītājus pret padomju varu. Pirmais, ko gribēju attēlot, ir manas grāmatas varonis Mareckis Viktors, starp citu, baltkrievs pēc tautības. Viņš savu laiku nolikvidēja manā dzimtajā pusē to lielāko komunistu, kas arī manai ģimenei bija daudz darījis pāri. Es pat sākumā negribēju to grāmatu rakstīt. Bet tad sāku pētīt, griezos Valsts arhīvā, sāku lasīt viņa lietas materiālus un sapratu, ka nevaru klusēt, un ķēros pie grāmatas.
Es vēl paspēju tikt pie tā arhīva. Ar šo gadu ar Saeimas lēmumu ir nospriests, ka tikai vēstures zinātnes doktori tiek pie arhīva. Tā kā citiem pētniekiem, tādiem kā man, nu pieeja arhīvam ir slēgta. Bet es vēl paspēju, un tā tapa šī grāmata.
Bet tagad jūs vairs neko tādu nepētāt?
Nu neko tādu, ko Saeima man varētu liegt pētīt. Tagad pētu, piemēram, par nosaukumu izcelsmi. Nu, piemēram, ir strīds - kā latviskā vidē radās nosaukums Rogovka. Krievisks nosaukums.
Un kā tad radās?
Nu būtība ir ļoti vienkārša. Te bija vācu muižnieki, bet tie jau vienmēr pielīda varai, lai paturētu savu mantu un privilēģijas. Kad bija poļi, tad pielīda poļiem, pārgāja katoļticībā. Kad nāca krievu cara laiki ar savu rusifikāciju - tad pielīda krieviem. Un krieviskoja vietējos nosaukumus. Un visi činavnieki, protams, arī bija krievi. Bet sākumā tas nosaukums bija Ragava.
Ja runājam par valodām. Šobrīd tāds strīds parādījies par to, ka augstskolās varētu daudz vairāk priekšmetu mācīt svešvalodās. Vai tas nāks latviešu valodai par labu?
Valodas ir jāmācās visiem, tās nevienam netraucēs…
Krievu valoda arī jāmācās?
Es domāju, ka jā. Mana māte švaki zināja, un tad reizēm viņai nācās tā runāt ar kādu - kā cūkai ar zosi. Es līdz astotajai klasei arī nerunāju krievu valodā, mums tāda apkaime bija. Pēc tam piespiedu un iemācījos tā, ka pat padomju laikos varēju piepelnīties ar tulkošanu radiofonā.
Bet šodien krievu valoda?
Es domāju, ka noteikti jāmācās. Nu kā tu to nezināsi, ja te tomēr ir arī krievu iedzīvotāji. Nu jāzina ir.
Kā jums Makašānos Amatu vidusskolā, kurā mācāt, - vai skolēni vēl ir?
Nu tik bezcerīgi jau nav... bezcerīgi ir, ka tā pašvaldība, tā tikai dara sev. No tā jau tā bezcerība.
Tad jūs uzskatāt, ka valdība visu dara labi, bet tās lielākās problēmas ir saistītas ar pašvaldībām?
Jā. Pašvaldības te pieprasa lielākas tiesības. Bet, es domāju, jau tā viņām to tiesību ir par daudz, tāpēc valstij savu politiku realizēt ir grūti. Nu, ja pašvaldībām iedos lielākas tiesības - Daugavpilij, Rēzeknei, Krāslavai -, tad tak nobalsos, ka pievienosies Krievijai, un cauri.
Tad katrs kņaziņš darīs to, ko viņš gribēs, viņš iesēdīsies. Nu tagad tāda lieta - Ķīlis runā, ka vajadzētu uztaisīt rotāciju direktoriem. A kas tad rotēs pašvaldību vadītājus? Ir, kas sēž jau četrus sasaukumus. Un viņu vēlētāji? To paliek aizvien mazāk, un tie domājošie un varošie sen jau aizlaidušies. Tāpēc vecie turpina sēdēt un sēdēt.
Ja runā par vēlēšanām, vai mums vajadzētu tieši vēlēt Valsts prezidentu?
Es domāju, kā jā. Būtu lielāka atbildība un arī lielākas pilnvaras. Tas, protams, jānosaka Saeimai. Tad tās politiskās spēlītes un intrigas nebūtu tik daudz iespējamas.
Vai pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš patīk?
Es domāju, ka viņš ir tāds, nu kā lai saka, - nekāds.
(Visu interviju ar Latgales Nacionālo partizānu kustības pētnieku Antonu Rancānu lasiet 12.novembra laikrakstā Diena)