31.oktobrī žurnālā Ir publicēts mans raksts Stabils kā lata kurss, kura tēma bija Ilmāra Rimšēviča gaidāmā pārvēlēšana Latvijas Bankas prezidenta amatā. Raksta sākumā pievēršu uzmanību faktam, ka par šo kandidatūru praktiski nav notikusi sabiedriska vai politiska diskusija, un tālāk rakstā izvērsti atspoguļoju gan respektētā neatkarīgo ekonomisko pētījumu centra BICEPS vadītāja Alfa Vanaga, gan Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas fakultātes vadītāja Mortena Hansena, gan politiskā pretinieka — Saskaņas centra deputāta Igora Pimenova kritiskos vērtējumus par Ilmāra Rimšēviča darbu.
Jāpiebilst, ka, spriežot pēc LETA arhīvā atrodamās informācijas, šis ir bijis vienīgais raksts Latvijas presē kopš Rimšēviča nominēšanas, kurā minētā kritika tika atspoguļota, un nevienam citam preses izdevumam nebija ienācis prātā pajautāt Pimenovam, kāpēc viņš (vienīgais) balsoja pret Rimšēviča kandidatūru Saeimas Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē. Turklāt rakstā pirmo reizi publiski parādās informācija, ka pēc komentāra publicēšanas par lata devalvācijas iespējamību 2007.gadā pie Hansena ieradās Drošības policija.
Minētā publikācija ir analīze — ziņu žanra raksts, tāpēc tajā, protams, dota iespēja arī pašam Rimšēvičam atbildēt uz pārmetumiem. Nav saprotams, kāpēc par šo žurnālistikas standartu ievērošanu Točs raksta, ka autors "nekritiski slavēja Rimšēviču". Ja nu vienīgi Točam Rimšēviča argumenti liekas tik pārliecinoši, ka to pieminēšana vien apgāž jebkuras šaubas. Pats Latvijas Bankas prezidents noteikti priecātos par tādu savu vārdu iespaidu uz Toču, taču nezinu, vai arī citi lasītāji šādam vērtējumam piekristu. Katrā gadījumā aicinu jebkuru, kam šis jautājums tiešām interesē, pašam izlasīt rakstu, kurš pieejams Ir.lv, un tikai tad spriest par tā atbilstību ziņu raksta standartiem.
Točs šo rakstu par Rimšēviča pārvēlēšanu arī mēģina saistīt ar citiem maniem darbiem — dažādu Latvijas Bankas organizētu paneļdiskusiju vadīšanu, kā arī raksta uzrakstīšanu Eiropas Centrālās bankas organizēto Latvijas dienu Frankfurtē veltītam pielikumam Frankfurter Allgemaine Zeitung. Tā ir taisnība un nekad nav bijis noslēpums, ka par visiem šiem darbiem esmu saņēmis samaksu, taču tie ir tāda veida darbi, par kuriem žurnālisti gan Latvijā, gan citur saņem materiālu kompensāciju, un gan es, gan citi žurnālisti tos veic visdažādāku organizāciju rīkotos pasākumos. Darot šādus darbus, žurnālists nekļūst par šo pasākumu organizētāju pārstāvi. Citējot manu kolēģi Nelliju Ločmeli, "divas publiskas, godīgas lietas, kas nekonfliktē (žurnālistika un moderēšana) atmaskot kā vienu "slepenu grēku" — tas ir absurds".
Noslēdzot piebildīšu — ja reiz Točs ir nolēmis aktīvi sākt interesēties par žurnālistu ētiku, viņam derētu arī gadījumos, kad pats raksta par Aināru Šleseru vai viņa piekopto politiku, atgādināt lasītājiem, ka pats savulaik nevis vienkārši piedalījās dažādos Šlesera partijas pasākumos, bet gan bija šīs politiskās organizācijas preses sekretārs. To viņš ir piemirsis pieminēt Dienā publicētos rakstos, piemēram, Ulmanis, Šlesers, Šķēle — skan spēcīgi.