Apmēram šāds ir apkopotais "domājošo" un "vērtējošo" cilvēku viedoklis saistībā ar Ivetas Grigules vieniem pārsteidzošo, otriem šokējošo, trešiem cerēto un ceturtajiem prognozēto iekļūšanu eiroparlamentāriešu rindās, savukārt domugraudu par Kalnietes kundzes rokassomiņu pirmdien Latvijas radio izteica plaši pazīstamais Latvijas politiķis Ģirts Kristovskis.
Ja gribētos turpināt šādu virtuālās telpas asprātību apmaiņu, varētu ieminēties gan par to, ka brokulizētie mikriņi bija atrodami nevis mežos, bet galvaspilsētas ielās, gan par to, ka tieši Kristovska kungs noteikti ir profs eiroparlamentāriešu servisa jautājumos, jo aizvadītajos gados ir specializējies uz sava darba devēja - līdzšinējā eiroparlamentārieša Kārļa Šadurska apkalpošanu.
Bet runāsim nopietni un par lietu.
Mans personiskais viedoklis ir - grūti pateikt, kā Ivetai Grigulei klāsies Eiropas likumdevējinstitūcijā, kādā tieši struktūrā viņa tur iekļausies un ko būs spējīga izdarīt, taču nav šaubu, ka ceļazīmi turp viņa tiešām ir nopelnījusi. Savukārt pēdējās pāris dienās tiražētais viedoklis - ar primitīvu, supermasīvu reklāmu apstulbināja lumpeņus un ar viņu balsīm iebrauca Eiropā - ir, maigi izsakoties, diezgan neprecīzs.
Pirmais. Pamēģiniet nosaukt trīs pašmāju politiķus, kuri vismaz visu pēdējo gadu būtu nedēļu pēc nedēļas aktīvi un pamanāmi strādājuši par labu savai ievēlēšanai. Iveta Grigule - tas būtu viens. Bet vēl kādu? Ak, nenāk prātā?
Jā, tur jau tā lieta - neviens cits prātā nenāk, jo neviens cits nav vai katru nedēļu, piemēram, Latvijas radio ievietojis sludinājumus (kuri, starp citu, maksā ļoti lēti) par tikšanos ar vēlētājiem tajā vai tajā Latvijas malā.
Latvijas ierastā politiskā tradīcija ir par vēlētāju apmeklēšanu, "tvitera iedarbināšanu" un līdzīgiem pasākumiem atcerēties, augstākais, trīs mēnešus pirms vēlēšanām. Iveta Grigule ir parādījusi, ka var arī citādi - ja ir motivācija un tālāks mērķis.
Otrais - kampaņas argumenti. Es pazīstu žurnālistus, kuri pārbaudīja faktiski visus Ivetas Grigules reklāmās minētos faktus un cilvēkus - vai tikai nav iespējams kaut kur atrast kādus melus vai kļūdas (līdzīgi kā kādreiz "Šķēles faktora" reklāmās).
Izrādījās - nebija iespējams: nācās konstatēt, ka, lai cik nesimpātiska arī būtu šī kundze, viņa ir bijusi pietiekami aktīva, lai dažādos labajos darbos būtu vismaz piedalījusies vai stāvējusi blakus.
Tātad - kampaņas argumenti bija īsti un vismaz pēc būtības neapstrīdami, un tie bija arī pietiekami skaidri un konkrētajai kandidātei atbilstoši, lai būtu iedarbīgi uz pietiekamu skaitu potenciālo vēlētāju. Kas Andreja Žagara izpildījumā viņa auditorijai šķita neīsti un uzspēlēti, Ivetas Grigules vēlētājam bija gana efektīvi.
Trešais - kampaņas kanāli. Īsi un skaidri - Iveta Grigule bija ņēmusi vērā to, kas uzskatāmi tika nodemonstrēts pirms iepriekšējām vēlēšanām: internets ir laba lieta, bet aizsniedz salīdzinoši nedaudzus - varbūt trešo, varbūt ceturto daļu, lai ko arī teiktu savā biznesā ieinteresētie "sociālo tīklu eksperti".
Toties "vecmodīga" bezmaksas TV vai vēl "vecmodīgāka" miljonā eksemplāru izdota avīze aizsniedz gandrīz visus vēlētājus - un, kā zināms, ja jūs desmit zivīm pakārsiet pie deguna āķi ar slieku, gan jau viena paķers. Ja āķis pie deguna tiks pakārts tūkstoš zivīm (un slieka būs pietiekami pārliecinoša), uzķersies jau simt. Viss efektīvais bieži vien ir ļoti vienkāršs.
Ceturtais - maigi izsakoties, pārspīlē tie, kas uzskata Ivetas Grigules kampaņu par kaut ko no sērijas "nauda ir, prāta nevajag" - ir liela nauda, nopirksim visu un sarīkosim tik masīvu prātu skalošanu, ka nekur šie vēlētāji neliksies.
Tas ir ļoti primitīvs uzskats, un visiem var ieteikt tikai vienu - paraudzīties retrospektīvā, kā ir mainījušies kandidātes vēstījumi, to ievirze, intensitāte un kā tos varēja uztvert daudzi pilnīgi normāli cilvēki, kuru vienīgais "grēks" - vēlme atrast un atbalstīt "savējo", kā nu viņi to saprot un uztvert.
Visbeidzot - piektais, domāju, pats galvenais. Cik šajā kampaņā bija kandidātu, kuri patiešām tā pa īstam gribēja kļūt par eiroparlamentāriešiem - tik ļoti, lai par to cīnītos ar zobiem un nagiem, tā cita starpā demonstrējot saviem potenciālajiem vēlētājiem vienu svarīgu un augsti vērtētu īpašību - cīnītāja dabu?
Palūkosimies kaut vai uz Ivetas Grigules kolēģiem viņas pārstāvētajā sarakstā - vairāki pilnīgi noteikti bija ar labākām starta pozīcijām, bet par kuru no viņiem jums radās iespaids - lūk, šis cilvēks tiešām vēlas kļūst par eiroparlamentārieti? Te nu, šķiet, atbilde būs viena gan Ivetas Grigules apjūsmotājiem, gan nīdējiem, gan vienaldzīgajiem.
Kāda morāle? Ja atmet no valstiskās ētikas un KNAB viedokļa svarīgos, taču no kampaņošanas viedokļa nebūtiskos jautājumus par līdzekļu izcelsmi utml., patiesībā Ivetas Grigules gadījums sniedz labu mācībstundu tiem, kuri patiešām grib sasniegt savu politisko mērķi. To dara tā. Ja, protams, vēlas nevis kaut ko citu, bet tieši - sasniegt mērķi.