Vai nenožēlojat, ka toreiz 2009. gadā, būdams finanšu ministrs Valda Dombrovska valdībā, izsniedzāt valsts galvojumu Liepājas metalurgam?
Īstenībā ne. Jo, manuprāt, tā ir ļoti svarīga nozare Latvijā. Un nozari iznīcināt vai sagraut jau ir ļoti viegli, vai ne? Saprotu, ka šodien mēs varam runāt, ka metalurģijai visā pasaulē un it īpaši Eiropā ir grūtas dienas. Metalurģijas nozare pasaulē pārdzīvo krīzi. Bet, ziniet, savulaik tādas pašas runas mēs dzirdējām arī par cukura nozari. Ka cukuru ražot nav izdevīgi, ka importa cukurs vienmēr būs lētāks. Un šobrīd mēs ļoti nožēlojam, ka atļāvām - gan privātiem īpašniekiem, bet tik un tā, - šo nozari sagraut. Pārdot un iznīcināt cukurfabriku. Šodien Latvija savulaik domā, ka cukurfabrika būtu gan rentabla, gan to būtu iespējams atjaunot, kad beigsies attiecīgais veto termiņš. Tāpat metalurģijas nozari Latvijā ir ļoti viegli iznīcināt. Bet tas nebūtu prāta darbs. Un Liepājas metalurgs nenoliedzami ir lielākais uzņēmums, kas reprezentē nozari. Redziet, toreiz, kad izsniedzām šo garantiju, Valsts kase bija nodrošinājusi, ka šī garantija tiek nodrošināta ar nekustamā īpašuma un pašas iekārtas ķīlu no uzņēmuma puses. Lasu pēdējās Valsts kases pārvaldnieka intervijas, kurās viņš joprojām apgalvo, ka šīs garantijas var realizēt jebkurā brīdī un tur nav nekādu šaubu, ka valsts nevar pazaudēt savu naudu konkrēti saistībā ar šo izsniegto garantiju. Bet, ja šīs ķīlas realizē, tas nozīmē, ka uzņēmums Liepājas metalurgs pārstāj strādāt. Un tas nebūs pareizi.
Tomēr izskan pārmetumi, ka jūs bez pietiekamas piesardzības esat izsniedzis šīs garantijas Liepājas metalurgam.
Izskatīšanas process bija visnopietnākais. Ar to strādāja divas iestādes. Proti, Finanšu ministrija un Valsts kase. Un Valsts kase faktiski uzņēmās vadošo lomu visā dokumentu sagatavošanā, arī biznesa plāna izvērtēšanā un atzinumu sniegšanā. Un pēc tam to, ko bija sagatavojusi Valsts kase, es lūdzu pārbaudīt Finanšu ministrijai, kas izstrādātajā dokumentu paketē neatrada neko peļamu. Un tad es vēl papildus palūdzu ieskatīties dokumentos saviem padomniekiem. Viņi arī atzina, ka viss izskatās pietiekami labi un valsts intereses ir pietiekami nodrošinātas. Un, lai arī taisnība, ka Valsts kases galējā atzinumā bija ierakstītas dažas piesardzīgas frāzes, bet gala slēdziens taču bija šo garantiju izsniegt. Tātad Valsts kases slēdziens bija pozitīvs - garantiju izsniegt. Bez tam Saeima ar savu balsojumu šo jau bija iekļāvusi valsts budžetā.
Izskan aizdomas, ka Liepājas metalurgam izsniegtais kredīts varētu būt aizgājis uzņēmuma vadības un akcionāru labklājības celšanai. Kādi bija valsts garantētā kredīta kontroles mehānismi?
Vispirms nenoliedzams fakts taču ir tāds, ka Liepājas metalurga krāsns ir nomainīta. Valstij šim procesam turpmākajos gados bija jāseko. Es pieņemu, ka tas arī ir ticis darīts. Tā ir Valsts kases un Finanšu ministrijas atbildība. Turklāt nauda jau netika dota pašam uzņēmumam, bet tika kreditēta krāsns iekārtu iegāde un uzstādīšana.
Vai pieļaujat iespēju, ka uzņēmums Liepājas metalurgs pavisam tiek slēgts un vairs nedarbojas?
Redziet, tas būtu ļoti viegli. Tad valsts varētu nekavējoties realizēt ķīlas. Un tas faktiski nozīmētu arī šī uzņēmuma darbības izbeigšanu. Valsts atgūtu pilnībā savu naudu par garantiju, bet uzņēmuma vairs nebūtu.
Kas tad notiktu ar Liepāju?
Tur jau tā lieta. Es uzskatu, ka tā nedrīkst rīkoties. Līdzīgi, kā es domāju tad, kad izlēmu par garantijas došanu Liepājas metalurga krāsns rekonstrukcijai, tā domāju arī šodien. Uzņēmums, kurš nodrošina ļoti lielu daļu no Latvijas eksporta, kas vispār 98% no savas produkcijas eksportē, kas tieši nodrošina savu darbu 2300 cilvēkiem, un, ja paņem saistītos uzņēmumus, tad tie varētu būt padsmiti tūkstošu cilvēku, kas valstij nodokļos iemaksā katru gadu ap 10 miljoniem latu, un nodokļos iemaksā ceturto daļu no Liepājas budžeta, uz kuru strādāt brauc cilvēki ne tikai no Liepājas, bet pat Saldus un citām pilsētām. Ziniet, ja mēs pieļaujam šī uzņēmuma darbības apturēšanu un likvidāciju, mēs likvidējam vienu nozari Latvijā vispār. Šajā reģionā iestājas depresija. No otras puses, ir skaidrs, ka ar šī uzņēmuma vadību kaut kas nav kārtībā. Tā netiek galā ar savu uzdevumu. Bet valdībai taču ir visi nepieciešamie mehānismi, lai uzņēmuma vadību nomainītu.
Vai pieļaujat, ka Liepājas metalurgs varētu tikt nacionalizēts?
Šobrīd nedomāju, ka vajadzētu izskatīt nacionalizācijas jautājumu. Manuprāt, steidzīgi vajadzētu mainīt vadību uz tādu, kam kreditori, tajā skaitā valsts, uzticētos un kas spētu nodrošināt sekmīgu šī uzņēmuma darbības atjaunošanos. Ja pašreizējie akcionāri strīdas savā starpā, ja viņi nenāk ar konkrētu plānu, kā atjaunot uzņēmumu, tas vien jau būtu pamats vadības maiņai. Un ziniet, ja Liepājas metalurga akcionāri paši netiek skaidrībā un nav ar mieru atdot akcijas valstij vai nodrošināt vadības maiņu, tad ir likumīgs process, ko var ierosināt. Proti, tas ir maksātnespējas process. Maksātnespējas procesā valsts kā galvenais kreditors kopā ar attiecīgo banku, kuras aizdevums ir garantēts, var nomainīt vadību un turpināt sekmīgu uzņēmuma atveseļošanos.
Vai nepieļaujat, ka pēc tam, kad Latvijas uzņēmums par milzīgu valsts garantētu kredītu ir modernizējis savu ražošanu, tas var kļūt par pārāk lētu dāvanu kādam investoram, teiksim, tam pašam Ralfam Openheimeram?
Tam jau var un vajag sekot. Vispirms domāju, ka valstij, ja nepieciešams, izmantojot maksātnespējas procesa likumīgo ietvaru, ir jānomaina uzņēmuma vadība ar tādu, kam valsts uzticētos. Man nav operatīvas informācijas, konkrēti par kādiem investoriem ir runa, tāda ir valdības rīcībā. Man nav pietiekamas informācijas arī par izmeklēšanas darbībām, tikai tas, ko lasu presē. Procesu, kad lielākie Latvijas uzņēmumi nonāk ārvalstu kapitāla kontrolē, vērtēju negatīvi. Manuprāt, Latvijā ir savs kapitāls. Es būtu daudz priecīgāks, ja Liepājas metalurgs turpmāk būtu Latvijas kapitāla uzņēmums. Un to var nodrošināt, un tas būtu valsts mērķtiecīgas politikas rezultāts. Ārvalstu investori, protams, ir ar ļoti lielām iespējām. Viņi reizēm var piedāvāt tādas iespējas, ko vietējiem ir grūtāk piedāvāt. Bet ārvalstu investori, maigi izsakoties, ne vienmēr domā par Latvijas valsti un tās nākotni. Un tieši ārvalstu uzņēmumi ir pirmie, kas atlaiž darbiniekus, sašaurina ražošanu, kā to mēs redzējām krīzē. Taču nedomāju, ka ārvalstu investoru piesaisti sekmē pretterorisma vienības Omega iesaiste šajā procesā, ja vien tam nebija ļoti nopietnas vajadzības.