Pēdējo reizi, kad tikāmies, jūs bijāt tikko veiksmīgi nokārtojis naturalizācijas eksāmenu, iegūstot Latvijas pilsonību. Strādājāt tepat Latvijā. Kas šajos trīs gados ir mainījies?
Tagad es strādāju Briselē. Man ir mainīgs darba grafiks, kas ļauj apvienot arī strādāšanu Latvijas zobārstniecības klīnikā. Uz Beļģiju devos labāku iespēju meklējumos. Tolaik, īsi pirms intervijas ar Dienu, es pieteicos vakancei Briseles zobārstniecības klīnikā, un mani pieņēma. Sekoja smagas sarunas ar sievu Ingu, kura ļoti nevēlējās, lai es braucu prom. Tomēr mani motivēja ne tikai alga, bet arī interese, vai tas vispār darbosies. Tagad arvien biežāk domāju atgriezties uz palikšanu Latvijā, kur es patiešām jūtos kā mājās.
Jūsu dzimtene Eiropas līmenī vēl nekad nebija bijusi galvenais sarunu temats. Tagad ir, un diemžēl ne tajā pozitīvākajā kontekstā. Pirms pāris gadiem, kad tikko sākās karš Sīrijā, jūs Dienai ar skumju nopūtu sacījāt, ka tas tik drīz nebeigsies.
Arī tagad ar tikpat skumju nopūtu es varu teikt to pašu. Situācija ir patiesi bēdīga. Valsts ir iznīcināta. Sīrija vairs ir tikai atmiņas. Vairs nav atpakaļceļa.
Kādas ir jūsu prognozes, kas notiks tālāk?
Sīrija tiks sadalīta trīs atsevišķās valstīs. Tas ir tas, par ko tagad tiek runāts. Būtībā patlaban notiek milzu spēle, un Sīrija ar visiem tās iedzīvotājiem ir tikai instruments, lai kāds kādam apliecinātu pārākumu.
Vai nebūs tā, ka drīz valstī būs palikuši tikai kaujinieki, jo visi civiliedzīvotāji vienkārši aizbēgs?
Nedomāju, cilvēki Sīrijā būs vienmēr. Ziniet, lielākā daļa civiliedzīvotāju ir atteikušies pamest valsti, par spīti tam, kas tur notiek. Sīrijā ir apmēram 24 miljoni iedzīvotāju, tikai maksimums seši miljoni ir devušies bēgļu gaitās.
Tavi vecāki joprojām ir Sīrijā?
Jā, viņi ir kategoriski un nemaz neplāno to pamest. Es arī neuzdrīkstos viņus aicināt uz šādu rīcību.
Viņi nebīstas no karadarbības?
Viņi ir pārāk veci, lai dotos uz citu valsti, kur jāsāk pavisam jauna dzīve ar jaunām tradīcijām un visu pārējo. Viņi dzīvo ar tādu domu - kas notiks, notiks. Turklāt viņi dzīvo rajonā, kas joprojām ir samērā drošs.
Kā ir ar citiem tuviniekiem?
Divi mani brālēni ir gājuši bojā. Tā mūsu ģimenei ir liela traģēdija. Tāds ir karš Sīrijā. Cilvēki zināmā mērā pierod pie nāves. Pārējie no maniem tuviniekiem vēlas bēgt no valsts, bet tagad viņi to nespēj izdarīt. Izkļūt no Damaskas ir teju neiespējami, robežas ir slēgtas.
Tagad Eiropas robežas sīriešiem ir atvērtas plašāk nekā jebkad agrāk...
Jā, bet viņiem ir jāšķērso Vidusjūra, tad viņi nonāk Grieķijā, tad tālāk Serbijā, tad Ungārijā, Rumānijā. Daudzi zina, ka šajā ceļā var iet bojā, protams, daļa uzdrīkstas riskēt.
Vai viņi apzinās Eiropas iedzīvotāju attieksmi pret šo jautājumu?
Tiem, kas bēg uz Eiropu, ir zināmas ilūzijas, ka viņus šeit sagaidīs ar cieņu. Citādi jau viņi uz šejieni nenāktu. Viņi vienkārši meklē drošu vietu. Viņi grib strādāt, lai varētu veidot normālu dzīvi. Kopumā Eiropā patvērumu atraduši trīs mani draugi sīrieši, kuri tagad atrodas Vācijā. Bet katru dienu es uzzinu, ka kāds no rajona, kur es agrāk dzīvoju, ierodas Eiropā.
Jūs ar kādu esat ticies?
Jā, pirms pāris mēnešiem ar vienu draugu Vācijā. Viņš sacīja, ka tas bija ļoti sarežģīts ceļš, viņam nācies iet apmēram 20 dienu. Viņam bija svarīgi atrast drošu vietu, nākamais kritērijs bija, vai viņš varēs atrast darbu.
Vai viņi kaut kā iedala, kuras Eiropas valstis ir labākas, kuras sliktākas?
Dodoties uz Eiropu, viņi izvairās palikt tādās valstīs kā Ungārija, Rumānija, Grieķija vai Itālijā, jo viņi zina, ka tur nevar atrast darbu. Viņi cenšas nokļūt Vācijā vai Zviedrijā. Tagad pat aktuālāka ir Vācija, kas ir ekonomiski ļoti attīstīta valsts. Viņiem ir skaidrs, ka tā spēs piedāvāt arī darbvietas. Mēs, sīrieši, esam ļoti strādīgi, mēs patiešām mīlam un nebaidāmies no smaga darba. Protams, es negarantēju, ka neparādīsies kāds izņēmums, bet neviens sīrietis netaisās uzdzīvot uz valsts rēķina.
Kā viņi redz Latviju kā patvēruma vietu?
Atklāti sakot, Latvija sīriešu bēgļiem neliekas pārāk pievilcīga valsts. Pirmkārt, tas ir saistīts ar finansiālo aspektu. Latvijas valdība nav spējīga katram bēglim maksāt 400 vai 500 eiro mēnesī. Ja nav iespējams atrast darbu, tad kā lai viņi izdzīvo?
Bet mūsu valdība ne tuvu šādu summu nav spējīga nodrošināt arī vietējiem iedzīvotājiem, kam tas arī ir patiešām vajadzīgs.
Protams, tā situācija tāda ir. Tajā pašā laikā Vācija bēgļiem piešķir dzīvokļus, turklāt maksā viņiem vēl 400 eiro mēnesī, kas ir pietiekami, lai izdzīvotu. Es pazīstu dažus bēgļus, kas dzīvo Latvijā Muceniekos jau vairākus gadus. Viņi pirmos deviņus mēnešus saņem 240 eiro, pēc tam vairs nesaņem neko.
Visu interviju ar Sīrijas zobuārstu Abdulkarimu Alkadi lasiet pirmdienas, 14.septembra, laikrakstā Diena!