Smadzenes kļūst par galertu

Pamatakmens Saulrītos likts deviņdesmito gadu sākumā, kad Straupes narkoloģiskās slimnīcas toreizējais galvenais ārsts Viesturs Rudzītis aizbrauca uz Norvēģiju un izpētīja viņu rehabilitācijas modeli. Mēs bijām pirmie postpadomju savienībā, kas sāka nodarboties ar pusaudžu rehabilitāciju no narkotiku atkarības.Kā šāds pusaudzis nonāk Saulrītos?Vai nu viņš kāda pārkāpuma dēļ nokļuvis policijas redzeslokā, vai viņam bijuši tik sistemātiski pārkāpumi skolā, ka uzmanību pievērsuši sociālie darbinieki, vai arī vecāki attapušies, ka ar bērnu kaut kas notiek. Liela daļa pusaudžu, lai izbēgtu no sēdēšanas kolonijā, priekšroku dod Saulrītiem un probācijas dienesta uzskaitē nonāk pie mums. Saulrīti nekad nav bijuši slēgta tipa piespiedu variants - te viss ir pēc brīvprātības principa.Bieži vien gan ir tā, ka pusaudzis, pie mums ierodoties, nemaz nezina, uz kurieni atsūtīts. Tas valstī būtu jāmaina, veidojot multifunkcionālu diagnostikas komisiju, kur bērns atrastos mēnesi, tiktu izpētīts no A līdz Z - un no turienes nāktu ar gatavu uzdevumu, kam jāpievērš uzmanība.Jauniešu atkarībai no psihoaktīvajām vielām Latvijā jau ir sērgas apmēri, bet, ja Saulrītos rehabilitējas tikai divpadsmit, kas notiek ar pārējiem?Sabiedrība problēmu neredz vai izliekas neredzam. Nav sistēmas, kā atkarīgos bērnus pieķert pie rokas. Turklāt liela problēma ir ģimenēs, kas kļūst līdzatkarīgas - vecāki tic tam, ko pusaudzis viņiem iestāsta. Bērns pārnāk mājās, kad vecāki jau guļ, un pieceļas, kad viņi ir prom. Ko viņš dara, ar ko pa vidu satiekas - vecāki nezina. Es regulāri dzirdu runas: "Ārprāts, mans dēls ir teicamnieks, kāpēc viņam jābūt šeit?" Bet, kad saņemam dokumentus, redzam, ka viņš jau pusgadu nav bijis skolā.Ko sakāt par tā dēvētajām legālajām narkotikām?Kāpēc lielveikalā uzlikts - ja tev nav astoņpadsmit, cigaretes un alkoholu tev nepārdošu, bet uz "spaisa" bodītes šādu uzrakstu nav? Neviens to neņem vērā. Pēdējā gada laikā ienākušie pusaudži, kuri bija atkarīgi no jaunajām vielām, izceļas ar lielu agresivitāti. Ne tik daudz pret cilvēku, cik pret lietām. Iemesls ir jaunais ķīmiskais "spaiss". Tas nav tā, kā viņi domā - reiz pamēģināšu un beigšu. Cilvēks jau no pirmā dūma kļūst atkarīgs! Kādi tik pusaudži 22 gados pie mums nav bijuši - līdz šim netika salauztas nevienas durvis. Bet pagājušajā pavasarī un vasarā pilnīgi visas durvis tika sašķaidītas. Iet garām un met ar kāju, jo smadzenes sadalījušās divās daļās - vienā pusē rieviņas vēl palikušas, tā bļauj: "Gribu!" Otra puse, kas jau kļuvusi gluda kā galertiņš, bļauj: "Besī!" Un viņam ir tikai divi vārdi: besī, gribu, gribu, besī! Tāpēc saku - nedod Dievs, ka tiem naudas dalītājiem ministrijā pašiem kādreiz tuvinieku vai paziņu lokā gadīsies kāds narkomāns! Nedod Dievs!Visu interviju ar Pēteri Kuprēviču lasiet laikrakstā Diena ceturtdien, 6.martā!