Vai vēl varat nosaukt visas partijas, kurās esat bijis?
Jā. Esmu bijis Latvijas ceļā un LPP/LC. Īsu brīdi arī Jaunajā laikā, tagad - Reģionu aliansē.
No Jaunā laika izstājāties, jo partija nevarēja palīdzēt pašvaldībām. Tolaik - 2006. gadā - pašvaldību attīstības iespējas noteica mēra partijas piederība. Vai tas ietekmēja politisko izvēli?
Kāpēc Vienotībai ir tik maz pašvaldību vadītāju? Tā bija arī LPP/LC problēma, un tāpēc mēs ar Salacgrīvas mēru Dagni Straubergu un vēl vairākiem kolēģiem izstājāmies no partijas jau pirms tās izjukšanas. Tāpēc, ka šo partiju vadība neieklausījās pašvaldību vadītāju viedokļos, lai gan mēs labāk redzējām situāciju ārpus Rīgas. Pamazām lielās partijas sāk saprast, ka tām vajag kontaktu ar vietējiem līderiem. Taču vilciens ir aizgājis, un mazie paši sāka grupēties. Ir izveidota Reģionu alianse. Vienotība tagad gan cenšas daļu mazo partiju pievilkt pie sevis, un tas ir solis uz priekšu.
Vai Latvijas Reģionu apvienībai, kurā ir arī Reģionu alianse, vajag startēt ar savu sarakstu uz Saeimu, tā vēl vairāk saskaldot labējo vēlētāju balsis un palielinot Saskaņas centra izredzes?
Esmu teicis Reģionu alianses vadībai, ka labējiem spēkiem ir jāapvienojas. Īpaši tagad, redzot, kas notiek pie mūsu valsts robežas. Es negribētu, ka atkārtotos 1940. gads. Vēlos, lai mani bērni un mazbērni uzaug brīvā Latvijā. Beidzot jāsaprot, ka nevar katrs par sevi cīnīties. Ir jānoliek ambīcijas pie malas un jāiet kopā ar Zaļo un Zemnieku savienību, Tēvzemei un brīvībai [Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-TB/LNNK] vai ar Vienotību. Mēs vieni nevaram gūt ietekmi parlamentā. Taču konsolidācijai ir jānotiek uz līdzvērtīgiem pamatiem, lai arī reģionu cilvēki var iekļūt Saeimā. Civilizētās valstīs ir divas trīs lielas partijas. Pie mums ik pēc četriem gadiem veidojas jauni politiskie spēki. Ja partijas nekonsolidēsies, tad būs vājinātas labējo pozīcijas vēlēšanās. Katrs dabūs savus trīs vai četrus procentus. Man ļoti gribētos, lai pēc vēlēšanām būtu stipra labējā koalīcija.
Jūsu pašvaldībai ir sadarbības partneri gan Krievijā, gan Ukrainā. Kā izjūtat krīzi šajā reģionā?
Mums ir sadraudzības pilsētas Krievijā, Pleskavas apgabalā, Baltkrievijā, kā arī Ukrainā - Ļvovas apgabals.
No Ļvovas apgabala Drogobičas esat saņēmuši lūgumu palīdzēt. Kā uz to reaģējāt?
Tur ir dislocēta armijas daļa, kurā ir ļoti bēdīga situācija. Viņi lūdza bruņuvestes, tādu palīdzību mēs nevarējām sniegt. Mēs varētu ar pārtiku vai apģērbu palīdzēt, bet tas ir jārisina valsts politikas līmenī. Viņiem ir smagi, bet vienkāršajā komunikācijas līmenī, runājot ar sadraudzības partneriem, neesam jutuši nekādu naidu. Visi ir ļoti sirsnīgi.
Ar Krieviju jūsu uzņēmumiem ir arī ekonomiskie sakari.
Jā, Smiltenes piens apmēram 20% produkcijas eksportē uz Krieviju - galvenokārt uz Sanktpēterburgas reģionu. Nesen ar viņiem runāju. Nav nekādu indikāciju, ka kaut kas varētu mainīties. Tur, kur pretim ir pastāvīgi partneri bez starpniekiem, nekas nemainās. Ja Eiropa ievieš sankcijas, ir jādomā, kā to kompensēt. No lielās krīzes mēs izgājām pašu spēkiem. Ja tikko esi ticis laukā, vajag kādu kompensējošu mehānismu, lai tevi neatmet atpakaļ.
Cik lielā mērā jūsu ražotāji ir atkarīgi no austrumu tirgus?
Kokapstrāde ir orientēta uz rietumu tirgu, ceļu būve tepat strādā, liela daļa zemnieku nodarbojas ar graudkopību, ko arī tas neskar. Smiltenes piens arī ir izdomājis alternatīvu, kā var pārorientēties, jo 20% nav tik liels īpatsvars. Taču piejūras pilsētām, kas ražo zivju produkciju, pamatā ir austrumu tirgus. Cik cilvēku tur var palikt bez darba un kādu alternatīvu viņiem varēs piedāvāt, par to gan ir jādomā.
Pilnu interviju lasiet otrdienas, 29.aprīļa, laikraksta Diena 3.lpp.!