Fragments no intervijas:
Īsumā pastāstiet, kas ir improvizācijas teātris?
Tas ir improvizācijas žanrs. Tur nav ne iepriekš sagatavotu scenāriju, ne režiju. Skatītāji atnāk, apsēžas zālē un kļūst par režisoriem. Pēc viņu izteiktajiem ierosinājumiem mēs spēlējam izrādi. Latvijā šādu teātru jau ir ļoti daudz. Apmēram septiņi ir tādi, kas spēlē izrādes teju katru nedēļu.
Vai var teikt, ka šis humora žanrs vēl ir līdz galam neapgūts?
Improvizācijas teātru skaits vairojas, jo cilvēkiem šis žanrs ļoti patīk. Izrādes garantē pozitīvas emocijas, prieku un smieklus. Tās tik ļoti sevī ievelk, ka grūti tikt ārā.
Vai tiešām vienmēr sanāk smieklīgi?
Reizēm ir vakari, kad enerģija un atdeve atšķiras, bet smieklīgi ir vienmēr. Kopā būšana ar skatītājiem tomēr rada neizskaidrojamu maģiju. Piemēram, zālē kāds nobļaujas «gaļas paviljons», un mēs jau uzrīkojam ainiņu gaļas paviljonā uz četrām minūtēm tā, ka var pārsmieties. Neizdošanās nevar būt, ja tu kā aktieris dari visu uz 100%.
Ar humoru var nopelnīt?
Mēs šīs izrādes uztveram kā kaut ko vairāk nekā tikai teātri. Tas ir šovs, un mēs tā elementos veicam lielus ieguldījums. Uzstāšanās sastāv apmēram no 14 etīdēm. Ir reizes, kad vienas etīdes pašizmaksas ir vairāk nekā 200 eiro. Bet tā ideja pašiem šķiet tik interesanta, ka mēs gribam to darīt. Humoristi var nopelnīt ar pasākumu vadīšanu. Jebkuram ir vajadzīga platforma, uz kuras pakāpties, lai viņu redz cilvēki. Kad tevi redz, parādās iespējas. Tev var piedāvāt ne tikai vadīt pasākumus, bet ierunāt reklāmas vai filmēties tajās.
Kā latviešiem ir ar humoru?
Ar humoru mums ir ļoti labi. Ir ērti uzskatīt, ka mēs esam auksti un noslēgti, bet šis uzskats ir kā vecs džemperis, no kura ir jāsāk atbrīvoties. Pasaule jau pati par sevi kļūst arvien atvērtāka un pieejamāka. Jebkurš ar interneta palīdzību var citus sev pielaist tuvāk. Līdz ar to mēs esam kļuvuši mazāk auksti. Kas ir galvenais, ko vajag humoram? Lai cilvēks nav noslēdzies. Kad cilvēks par visām savām dzīves problēmām sabēdājas, viņš nevēlas, lai apkārtējie cenšas ietekmēt to, kā viņš jūtas. Patiesībā ir tā - tiklīdz tu sāc laist sevī iekšā visu, kas apkārt notiek, un paļaujies, sākas tā īstā burvība. Ir jāļauj citiem likt sev priecāties, un ar to tu arī viņiem ļauj priecāties.
To jau laikam var attiecināt ne tikai uz humoru...
Jā. Mums ir problēma, ka mēs baidāmies no atraidījuma. Mēs baidāmies kļūt par izsmieklu.
Par ko tad smejamies visvairāk? Joki par blondīnēm no modes acīmredzot ir izgājuši.
Anekdotes vairs nevienu īpaši nesajūsmina. Cilvēki smejas par spēju improvizācijā iesaistīt aktualitātes. Viņiem ir interesanti klausīties par to, kas viņu dzīvēs reāli notiek. Savstarpējās attiecības starp vīrieti un sievieti ir tēma numur viens tāpēc, ka visi kaut reizi ir bijuši iemīlējušies un pamesti. Skatītājus interesē arī politika.
Visu interviju ar improvizācijas teātra aktieri Kasparu Breidaku lasiet piektdienas, 27.februāra, avīzē Diena!