Stankevičs: Zolitūdes traģēdija jāuztver arī kā aicinājums uz sirdsapziņas izmeklēšanu attiecībā uz valstī notiekošo celtniecības jomā

Jūs paudāt savu nostāju nevis ar vārdiem, bet gan ar konkrētiem darbiem, darot visu iespējamo, kas bija jūsu spēkos. Tāpat es vēlos izteikt pateicību visiem, kuri sniedza un turpina sniegt jebkāda veida palīdzību vai atbalstu nelaimē cietušajiem, viņu ģimenēm, kā arī viņu glābējiem. Jo šādā situācijā vienīgi citu cilvēku atbalsts un labvēlība daudziem cietušajiem var palīdzēt tikt pāri domai, ka tālākai dzīvei vairs nav jēgas. Pat ja cilvēkā ir ticība Dievam, viņam šādā brīdī ir grūti ticēt Dieva mīlestībai, ja šo mīlestību viņš nesaņem caur līdzcilvēkiem. Es aicinu visus nelaimē cietušo draugus, kolēģus, priekšniekus, skolas biedrus u.c. sniegt viņiem visu iespējamo atbalstu. Šai grūtajā dzīves brīdī viņiem ir ārkārtīgi nepieciešams „taustāmi” piedzīvot, ka viņi ir mīlēti, ka mums nav vienalga, kas ar viņiem notiek! Jā, tā ir šā brīža prioritāte – palīdzēt cietušajiem, lai viņi tiek pāri šokam, nežēlīgajām pārmaiņām, kas ir notikušas viņu dzīvē.Tomēr notikušais rosina arī uz nopietnām pārdomām. Šādos gadījumos tiek runāts par likteni. Tomēr ir vajadzīga ļoti būtiska piebilde. Šai gadījumā liktenis ir atnācis cauri ļoti konkrētu cilvēku darbībām, kuras ir novedušas pie traģēdijas. Es esmu pret „raganu medībām” un aicinātu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, nosodot kā vainīgo vienu vai otru personu vai uzņēmumu. Tas ir kompetento valsts iestāžu uzdevums, un protams, izmeklēšanai ir vajadzīgs laiks. Es ticu, ka lielveikala ēkas sabrukšanas patiesie iemesli tiks noskaidroti.Runājot par iemesliem, domāju, šis notikums būtu jāuztver arī kā aicinājums uz sirdsapziņas izmeklēšanu attiecībā uz to, kas mūsu valstī notiek celtniecības projektu jomā. Par „otkata”  pastāvēšanu mūsu sabiedrībā runā diezgan atklāti. Vai šī traģēdija neparāda, ka katrs projektam paredzētais lats, kas tiek novirzīts citiem mērķiem vai gluži vienkārši iebāzts kāda starpnieka kabatā, pazemina būvobjekta drošību un var novest pie līdzīgām sekām? Nerunājot nemaz par to, ka tas ir gluži vienkārši amorāli un tīrākā alkatības un iedzīvošanās izpausme uz citu dzīvības rēķina. Protams, par šo konkrēto gadījumu mēs vēl nevaram to apgalvot, lai to noskaidro izmeklētāji, bet es šeit runāju par principu kā tādu.Komentāros par notikušo traģēdiju nereti saskāros ar jautājumu: „Kur bija Dievs, kad iebruka jumts, kāpēc Viņš to nepieturēja, kamēr visi būtu izgājuši ārā?” Es tad gribētu Viņa vietā uzstādīt pretjautājumu: „Kur bija visi tie, kuri bija atbildīgi par to, lai šī ēka būtu droša, lai cilvēki tur varētu uzturēties, neriskējot ar savu dzīvību? Es taču jums esmu uzticējis zemi un tās apsaimniekošanu un apsolījis Savu palīdzību, ja vien jūs to vēlēsieties. Ja jūs ignorējat Mani un Manis dotos dzīves „satiksmes” noteikumus (10 baušļus), tad tomēr Es nelaupīšu jums doto brīvību, padarot jūs par robotiem. Jo brīvība ir lielākā Manis dotā dāvana jums un Es to līdz pasaules beigām no jums neatņemšu. Tomēr jums pašiem būs jāuzņemas atbildība par to, ko būsiet izdarījuši ar zemi, par jūsu rīcības sekām.”Dievam nav vienaldzīgs mūsu liktenis. To Viņš ir parādījis Jēzus Kristus personā, kurš kļuva viens no mums, piedzīvoja tās pašas ciešanas un sāpes. Viņš kļuva neērts šīs pasaules varenajiem, jo tādā veidā atmaskoja viņu varaskāri, mantkāri un liekulību, tāpēc arī tika nogalināts. Viņa atbilde ir solidaritāte. Vienlaicīgi Viņš arī parādīja, ka šī ceļa noslēgums nav vis kaps, bet gan augšāmcelšanās un dzīvība. Protams, pieņemot šo vēsti, sāpe vēl paliek, bet bezjēdzības sajūta atkāpjas un sirdī ienāk cerība.