Sudraba valsts pārvaldi dēvē par bezjēdzīgu vidi

Pašlaik pie varas tiek ambiciozi, nereti psihiski slimi cilvēki ar mērķi darīt pāri padotajiem lai baudītu savu varu. Vai kāds valstī kontrolē priekšnieku psihisko stāvokli? Par valsts institūciju valdes priekšsēdētājiem nozīmē neatbilstošus galīgi jocīgus cilvēkus, kurus interese tikai karjera, bet ne darba rezultāts. Latvija zaudē talantīgus gudrus profesionālus ne tikai zema atalgojuma dēļ, bet neadekvātas priekšniecības dēļ.

Ir pilnīgi bezjēdzīgi, ja augstas amatpersonas, no kurām šī vide ir atkarīga, kaut ko tādu runā publiski! Vispirms vajadzētu sākt ar pašiem vadītājiem valsts pārvaldē - cik ir tādu, kuri prot uzdot saviem vecākajiem referentiem uzdevumus un pēc tam pārbaudīt rezultātus? Vai, piemēram, Valsts kontrole arī nav valsts pārvaldes daļa vai tā, Sudrabas prāt, funkcionē kaut kur citur?

Fakti pasaka visu. Piemēram "Pagājušā gada rudenī aizdomās par kontrabandas piesegšanu aizturētais Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3.biroja 1.nodaļas priekšnieks Viktors Montiks kura vadītā nodarbojas ar cīņu pret nelikumīgu akcizēto preču apriti, atkal strādā Valsts policijā, jo gadu pēc aizturēšanas atcelts viņam noteiktais drošības līdzeklis – aizliegums ieņemt amatu policijā.". Tas parāda, kam pieder īstā vara Latvijā. Valsts pārvalde nav bezjēdzīga - vai tā nav mafioza un bandītiska vide?

Pašlaik darba vietas valsts un pašvaldību iestādēs ir slēptais bezdarbs, cits “simtlatnieku”paveids. Piemēram, Grieķijas ekonomisko problēmu pamatā ir lielie budžeta tēriņi valsts sektorā darbinieku uzturēšanai, kuru ir 17% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem. Latvijā valsts sektorā strādājošo ir 21,6% no valsts darbaspējīgiem iedzīvotājiem (15-61 g.). 2011. gadā uz diviem miljoniem iedzīvotāju bija 287 600 sabiedriskajā sektorā strādājošo, un šos datus valdība rūpīgi mēģina slēpt. ES vidējais radītājs valsts iestāžu darbinieku skaitā uz 1000 iedzīvotājiem – 82 darbinieki, bet Latvijā -143 darbinieki. Valdība turpina uzturēt „treknajos gados” uzpūsto valsts sektoru, un veiktie konsolidācijas pasākumi ir minimāli un netiek balstīti uz reālām strukturālajām reformām. Ja krīzes laikā privātajā sektorā no 723 856 darbiniekiem bez darba palika 249 046 cilvēki (34.4%), sabiedriskajā sektorā darbinieku skaits no 327 294 tika samazināts tikai par 42 449 (14.9%). Ņemot IKP kā mērauklu (ES IKP/valsts darbinieks), valsts sabiedriskā sektorā strādājošo skaitu būtu jāsamazina apmēram par 90 000 darbiniekiem. Neveicot strukturālas reformas valsts sektorā, valdība ik gadu izšķērdē apmēram ap 700 miljoniem latu nodokļu maksātāju naudas.

Valstī kaut kas var mainīties ja katrs strādās savā un valsts labā,kamēr uzskatīs ka valsts ir pati par sevi un katrs domās tikai par sevi nekas nemainīsies.Valsti var attīstīt tikai kopējs darbs.