Šulmane: Televīzijā jābūt lielām pārmaiņām

Nevaru pateikt kas, bet stipri ož pēc pelējuma. Pat ziņas ir garlaicīgas: gari, it kā speciāli izstiepti sižeti ar pļāpām laikā, kad gribu saņemt informāciju. Ja ir ziņas, tad ziņas - bez intervijām un žurnālistu emocijām!

Domburu un Streipu arī atpakaļ ! Kaut kāda dzīvība bija tv

Vēl jau ir tantes aizkadrā, kas diktē savus noteikumus!

Tu esi slims!

Kad mediju uzraugs izrādās sīks, neveikls melis PIETIEK 09.10.2012. Pavisam vienkārši – burtiski pāris dienu laikā ir izrādījies, ka Latvijas elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, to darbības likumību un ētiskumu uzrauga sīks, nožēlojams un neveikls melis. Šo meli sauc Ainārs Dimants – kādreiz viņš laikraksta Diena slejās kā komentētājs mācīja citus dzīvot, slavinot godīgumu, ētiskumu un caurspīdīgumu, pēc tam par visām šīm cildenajām lietām mācīja studentus. Taču nu Dimanta kungs ir spēris vēl lielu soli uz priekšu un ticis pie laba amata, savas bijušās idejiskās krustmātes Sarmītes Ēlertes un citu tikpat izcili ētisku cilvēku atzīts par labu esam, lai uzraudzītu visus Latvijas elektroniskos plašsaziņas līdzekļus un par šo uzraudzīšanu arī saņemtu labu algu. Valstiskais amats gan ar Dimanta kungu ir izspēlējis sliktu joku, nostādot viņu situācijā, kad vairs ne tukšā un skanīgā muldonībā, bet reālos darbos ir jāapliecina savs personiskais godīgums, ētiskums, caurspīdīgums un rūpēšanās par valsts naudu. Un tad nu arī izrādījies, ka patiesībā, reālajos darbos Dimanta kungs ir viens sīks melis – turklāt neveikls melis, kurš vienus melus iedomājas piesegt ar vēl citiem. Sākotnēji Dimants neparko nevēlējās atbildēt uz patiesībā gana vienkāršiem jautājumiem – kādus īsti pakalpojumus viņa vadītajai iestādei sniedzis bijušais žurnālists Jānis Domburs. Sak’, atšujieties, uz mani visādi dumji ētikas kodeksi vairs neattiecas! Piespiests pie sienas ar oficiālu pieprasījumu, Dimants uzskatīja par prātīgāku vienkārši sameloties – re, padomes mājas lapā viss prasītais jau sen esot publicēts. Meli, protams, bija izcili muļķīgi – jo Dimanta kungs acīmredzot neiedomājās, ka kāds taču varētu viņa iestādes mājas lapā patiešām ielūkoties un pārbaudīt, kas tieši tur publicēts. Izrādījās – kaut kādas nieka sešarpus lappusītes, par kurām ar Dimanta svētību no budžeta naudas samaksāti divi tūkstoši latu. Vai tas tiešām varētu būt viss? Tā kā Dimanta kungam šķita, ka nu gan visādiem uzmākoņām vajadzētu likties mierā, nācās piesaistīt administratīvo tiesu – un tā ētikas kodeksus sen aizmirsušajam Dimanta kungam par brīnumu uzskatīja, ka likums ir jāievēro arī šādiem te izbijušiem Dienas komentētājiem un morāles karognesējiem. Ko darīt sprukās nonākušam melītim, saprotot, ka taisnība tūlīt, tūlīt nāks gaismā? Būtu cilvēkam pietiekami dūšas un godaprāta, viņš vienkārši atzītos – jā, nu, tā muļķīgi sanāca, vairāk tā nedarīšu, atvainojiet. Bet mūsu elektronisko mediju galvenais uzraugs izvēlējās citu ceļu – pamēģināt paslepus nomainīt savas iestādes mājas lapā iepriekšējo „pētījuma” versiju ar steigā jaunizgatavotu, jau garāku, un cerēt, ka nu gan viss būs labi. Bet atkal nav labi – jo meliem, kā zināms, ir īsas kājas pat tad, ja to autors ir cilvēks, kas ilgus gadus citus mācījis uzvesties ētiski un godīgi. Protams, mums nav ne vismazāko ilūziju par to, ka, teiksim, jau nākamajā dienā citi plašsaziņas līdzekļu padomes ētiskie biedri principiāli nosodīs savu ētisko priekšnieku: tās vārnas, kas savāktas šajā iestādē, viena otrai acī nudien neknābs. Tā nu atliek tikai izteikt līdzjūtību visiem Latvijas radio un TV kanāliem, kas tikuši pie šādiem uzraugiem.