Valsts prezidenti ir tikai cilvēki - viņi var patikt un var nepatikt. Tomēr Valsts prezidents simbolizē valsti. Pateikt, ka «mēs negribam uzturēt prezidentu», skan gandrīz tikpat briesmīgi, kā «man nav vajadzīga šī valsts». Tas ir katastrofāls viedoklis. Bet cilvēki ir dusmīgi.
Daudzu gadu garumā grūti atrast valdības lēmumu, pēc kura cilvēka dzīve būtu kļuvusi labāka. Sākot ar lielajiem nodokļiem un beidzot ar transporta nodokļiem, viss ir tikai krauts uz cilvēka kakla. Un vēl aizej izziņu iesniedz - bet mēs tev veselības aprūpē kaut ko nogriezīsim! Ierindas cilvēks - nevis valdība - ir tas, kas ir iznesis uz saviem pleciem krīzi, bet viņš pat radio klausīties darbā bez maksas vairs nevar. Spriedzei, ko rada pati valdības birokrātija, tvaiku ar referendumiem mūžīgi nolaist nevarēs. Vai kāds ir mēģinājis saprast, ko gribēja 94%, kas referendumā balsoja par Saeimas atlaišanu? Ja viņi joprojām grib to pašu, kungi, jūs sēžat uz pulvera mucas. Varat mānīt sevi ar simpatizējošo mediju virsrakstiem, bet ir arī citas indikācijas.
Tāpēc valdības iecerētā nodokļu samazināšana nāk pēdējā brīdī - un ne tikai no ekonomiskā, bet arī psiholoģiskā viedokļa. Viens no spilgtākajiem apliecinājumiem, ka krīze ir beigusies, būtu nodokļu atgriešanās pirmskrīzes līmenī. Vēl labāk, ja tie tiktu samazināti zem tā. Darbīgie Latvijas cilvēki vairumā nav izlepuši ar lieliem sociālajiem labumiem, bet nodokļu samazināšana būs svaigs gaiss ekonomikai, kas ļaus pelnīt pašiem. Ir jātur pie vārda finanšu ministrs Andris Vilks, kurš ir apsolījis, ka būs gan PVN, gan algas nodokļu samazinājumi. Mēs nodokļus palielinājām, mēs tos arī samazināsim - būtu labākais, ko Vienotība varētu pateikt savam vēlētājam.
Latvijas cilvēks nav papuass, kas krāšņojas ar spalvām un noteikti grib vadoni ar mersedesu. Kad Latvijā minimālā alga būs 500 latu, bet vidējā - tūkstoš pieci simti, iespējams, mūsu cilvēki būs gatavi nopirkt prezidentam ne tikai mersedesu, bet kaut personisko lidmašīnu. Varai, kura cilvēkam ļauj dzīvot, arī cilvēks ļauj dzīvot.