Bet kāpēc Latvijas budžets neapmierina pašas minimālākās sabiedrības vajadzības? Tas taču neapmierina elementāras valsts pastāvēšanai nepieciešamas funkcijas, par ko uzskatāmi liecina tas, ka ministriju papildu pieprasījumi 2014. gada valsts budžetam sasniedz 592 miljonus latu. Tieši to tas liecina.
Valdība to cenšas pagriezt citādi, iztēlojot kā ministriju vieglprātību, izšķērdību un naudas kāri. Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka ministriju ierēdņi ir izdarījuši tikai to, ka ir sastādījuši reālo vajadzību sarakstu savās nozarēs, kas nekādi neiespīlējas Latvijas konsolidētā budžeta rāmjos.
Bet kāpēc mūsu budžets tik ļoti neiet kopā? Tāpēc, ka Latvijas budžets ir saspīlēts nedabīgi mazs, salīdzinot ar jebkuru Eiropas valsti. Māstrihtas kritēriji pieļauj 3% budžeta deficītu, ES valstīs vidējais budžeta deficīts pārsniedz 4%, bet Latvijas valdība to par katru cenu cenšas iespīlēt 1% rāmī. Kāpēc?
Tāpēc, ka šāda valsts budžeta saspiešana automātiski samazina inflācijas rādītāju. Gluži vienkārši valsts ekonomikā automātiski nokļūst mazāk naudas, tā tiek mazāk tērēta, tādēļ arī ir mazāka inflācija. Tas ir vajadzīgs, lai noturētu mākslīgi zemā līmenī inflācijas rādītāju, ko, Latvijas ekonomikai attīstoties normāli, izdarīt nevarētu.
Latvijas ekonomikas bremzēšana, kuras dēļ iedzīvotāji turpina pamest valsti, ir uz Latvijas valdības sirdsapziņas. Tā nav neizdarība vai stulbums, tā ir apzināta Valda Dombrovska valdības politika. Jo eiro ieviešana ir pāri visam.
Reformu partija ir Vienotības ideoloģiskais dvīnis, tādēļ arī minu šo piemēru par ostu nodokli, kas ir diagnoze visam šim domāšanas veidam. Tātad uzlikt nodokli reālajai ekonomikai, lai izmantotu to «apēšanai», kā sociālās vajadzības dēvē šie ideologi, ir normāli, bet aizņemties šo naudu pat valdības zemprocenta aizņēmumu veidā, kā to dara visas pasaules valstis, nav normāli.
Taču pavisam cita lieta ir aizņemties eiro dēļ. Latvija Eiropas Stabilitātes mehānisma iemaksām nepieciešamo finansējumu aizņemsies. Ja eirozonā nenotiek kādas lielākas ziepes, šī summa tiešām ir samērā neliela - aptuveni 200 miljoni latu ilgākā laika posmā. Cita lieta, ja problēmas ir. Tad nepieciešamie papildu līdzekļi no Latvijas puses pieaugs no 2,79 miljardiem eiro sākotnējā posmā līdz pat 5,7 miljardiem pēc pārejas perioda.
Lieki teikt, ka arī šo naudu Latvija, visticamāk, tad aizņemsies. Un ieguldīs, lai palīdzētu valstīm, kuras šo naudu būs "noēdušas" tieši tādā veidā, kā to noēst ir lielākais grēks Latvijas sabiedrībai.
Secinājums - ir valstis un sabiedrības, kuras drīkst dzīvot un naudu «noēst» un kuras to darīt nedrīkst. Tomēr tām, kas to nedrīkst (Latvija), ir visas tiesības aizņemties, lai palīdzētu valstīm, kurās sociālie tēriņi ir nesalīdzināmi lielāki (lielākā Eiropas daļa). Vai mēs varam tam piekrist?