Populistiski vai mazāk populistiski, bet Rīgā ir ārkārtīgi nostiprinājušās Nila Ušakova pozīcijas. Par Saskaņas centrugalvaspilsētā, pēc socioloģisko aptauju datiem, ir gatavi balsot teju puse iedzīvotāju. Ja pašvaldību vēlēšanas notiktu šodien, gandrīz nav nekādu šaubu par to, kurš būtu vēlēšanu uzvarētājs Rīgā. Ideja par «latviešu saraksta» veidošanu pašvaldību vēlēšanām ir saistīta tikai ar to, lai kaut kā padarītu iespējamu varas maiņu Rīgā, nekonkurējot ar Ušakovu kā pašvaldības vadītāju, bet mobilizējot vēlētāju pēc principa: «mūsējie» pret «jūsējiem». Un tas ir loģiski, ja ir grūti atrast pietiekami populāru mēra kandidātu, kas varētu cīkstēties ar Nilu Ušakovu, ir nepieciešams panākt, lai visi latvieši balsotu pret SC.
Taču, lai «latviešu saraksta» idejai būtu švunka, ir nepieciešama spriedze. Ja nekas nenotiek, tas īsti cauri neiet. Tam ir nepieciešama vismaz tikpat skarba latviešu un krievu sabliešana ar pierēm kopā kā valodas referenduma laikā. Lai aizietu «latviešu saraksta» ideja, ir nepieciešamas emocijas. Tam vajadzīgas provokācijas, kas uzjunda emocijas.
«Armija ir viens no integrējošākiem faktoriem sabiedrībā, no kura vajadzēja ņemt piemēru pirmām kārtām bērnudārzos,» intervijā Latvijas Avīzē sludina aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Viņš domā, ka bērnudārziem ir jāpāriet uz mācībām latviešu valodā.
Ideja, ka bērniem jau bērnudārza vecumā būtu jāsāk runāt latviski, ir loģiska un laba. Jautājums - vai to ir nepieciešams ieviest ar armijas metožu palīdzību. Un ir bažas, ka nevis ideja par mācībām valsts valodā bērnudārzos rūp aizsardzības ministram un viņa partijai, bet nākamās vēlēšanas. Tajās viņš uzsver «cīņu» Rīgā un Latgalē. Bet cīņa Rīgā un Latgalē nozīmē cīņu starp latviešiem un krieviem. Neredzot sev konkurentus starp latviešu partijām, šķiet, tas ir galvenais cīņas rakurss, ko nākamajās vēlēšanās paredz Vienotība.
Ja izdodas latviešus un krievus pretnostatīt, bet latviešu balsis mobilizēt vienā sarakstā - šim sarakstam ir jāuzvar, jo latviešu vienkārši matemātiski Rīgā ir vairāk. Raugoties uz to ciniski un neņemot vērā potenciālas briesmas un neprognozējamas situācijas, kuras var radīt speciāli provocēta starpnacionālā spriedze, šāds varas partijas aprēķins var šķist pareizs. Ne vienās vien vēlēšanās ir pierādījies, ka nekas sabiedrību emocionāli tā neuzvelk un nemobilizē kā nacionālie jautājumi. Nacionālā apvienība jau ir padarīta par klusi dūdojošu piedevu varas partijas koalīcijai. Tāpēc izskatās, ka nekas vairs netraucē tieši Vienotībai pilnībā monopolizēt tā saucamo nacionālo jautājumu, lai ekspluatētu to uz pilnu klapi.