Referendums par otru valsts valodu ir nedaudz atvēsinājis tiešās demokrātijas apjūsmotājus. Šodien kritiski domājošam cilvēkam jau pagrūti iestāstīt, ka referendums ir tikai un vienīgi liels labums pats par sevi. Sāk nākt apziņa, ka demokrātijai ir ne tikai kvantitātes, bet arī kvalitātes plāksne.
Tomēr ir spēki, kuru bastions meklējams dažu nevalstisko organizāciju vidū un kuru ietekme uz politiskajiem procesiem ir pietiekami liela, kas tiešās demokrātijas eksperimentu Latvijā vērš plašumā. Neskatoties uz izgāšanos vienā referendumā un iekulšanos citā, politiskās loģikas inerce dzen uz priekšu likumprojektus, kuru formālais uzdevums ir veicināt tiešo demokrātiju.
Jaunais laiks, Vienotība, Zatlera Reformu partija - ir izaugušas ar kaujas saucieniem uz lūpām, ka jāgrauj tik vecais, lai nāktu vietā daudz labākais jaunais. Tās ir izaugušas no ciešas alianses ar nevalstiskajām organizācijām, kuru lomu, tāpat kā sabiedrības iesaistīšanu, caurredzamību un citas labas lietas ir solījušas un sola saviem vēlētājiem. Sociālo tīklu attīstība, Twitter revolūcijas, Volstrītas okupācijas - viss šis lielais trends ir virzīts tiešās demokrātijas virzienā. Ir liela patiesība šajā laikmeta prasībā pēc tiešās demokrātijas, kuras iespējas ievērojami palielina moderno tehnoloģiju un interneta attīstība. Tomēr novilksim strīpu tajā vietā, kur ideāli sastopas ar dzīves realitātes prasībām, un salāgosim abas, lai nenodarītu muļķīgu kaitējumu savai valstij.
Referendumi pašvaldībās rīs sabiedrības naudu, profesionāli protestētāji pret jebkādu ražošanu uzspiedīs savu viedokli pārējiem, mūžīgie referendumi bloķēs ražošanas objektu būvniecību, raksta laikraksts Dienas Bizness. Referendums nav dievs, varbūt vienreiz to varam ielāgot?