Bankām, protams, labāk redzamas iedzīvotāju naudas plūsmas. Bankas tūlīt redz to, ko vienkāršs žurnālists vai aptaujas rīkotājs neredz. Katrā ziņā bankas lieliski pārzina vismaz tās iedzīvotāju daļas konta stāvokli, kuri saņem oficiālus ienākumus un algas un dod priekšroku bezskaidras, nevis skaidras naudas norēķiniem. Bankas redz visu godprātīgā un likumpaklausīgā klienta kabatā.
Protams, bez bezskaidras naudas joprojām, paldies Dievam, pastāv skaidra nauda, ar ko var norēķināties, nevienam par to neatskaitoties. Mēs visi zinām, ka Latvijā pastāv tā sauktā ēnu ekonomika, un tā nav tikai mafija un kontrabanda, bet arī frizieris, kas neizsit čeku, un auklīte, kas neskrien uz VID.
Ēnu ekonomikas apjomu Stokholmas Ekonomikas augstskolas eksperti ar zinātniskām metodēm savulaik novērtēja pat līdz 50% no ekonomikas. Ņemot palīgā pat tīri sadzīviskas novērotāja spējas, tiešām nav grūti sliekties uz viedokli, ka ēnu ekonomika Latvijā patiešām ir vismaz puse, ja ne vairāk, no tā, kur redzam kaut kādu saimniecisko kustību, kas vēl nav agonējusi zem Strautiņa slavēto "zemo" Latvijas nodokļu nastas.
Te gan daudz kas ir atkarīgs no novērotāja skata punkta. Automašīnas pie Rīgas lielveikala un humpalu gadatirgus Viļānos izraisa stipri atšķirīgu priekšstatu par lietu patieso stāvokli valstī. Lai gan automašīnu skaits abos pasākumos būs stipri līdzīgs, to markas un ražošanas gads izrādīsies stipri atšķirīgi. Tāpat atšķiras ienākumi, no kuriem tiek maksāti nodokļi Latvijā un citās Eiropas valstīs. Jo par zemiem Latvijas nodokļus var nosaukt tikai no dzīves stipri atrauts vērotājs.
Tomēr sliecos piekrist Pēterim Strautiņam, ka cilvēku, kuru ģimenes locekļu ienākumi pārsniedz 300 latu uz rokas mēnesī, īpatsvars Latvijas sabiedrībā tiešām varētu būt krietni lielāks, nekā to atklāj minētais pētījums.
Arī ja tas izrādītos pat divas reizes lielāks. Ja šādu mājsaimniecību skaits tātad būtu nevis 7-10% kā pētījumā, bet 14-20% no Latvijas ģimenēm, jo iedzīvotāji, kas slēpj ienākumus no VID, dabīgi, ka tos neatklāj kuram katram pētniekam, tūlīt parādās divi vēl būtiskāki jautājumi. Kas 300 latu "uz rokas" ir par "labklājības" kritēriju? Un kā dzīvo tās 80-85% Latvijas ģimeņu, kuru ienākumi nav 300 latu uz ģimenes locekli?