Kāds ir mūsu pienākums pret kara un vardarbības apdraudētajiem cilvēkiem? Ko un cik mēs spējam izturēt? Kurā brīdī tiks sasniegtas mūsu iespēju robežas? Pamatots ir katrs no šiem trim jautājumiem. Ja diskusijas norisinās vienīgi mediju saasināto jēdzienu "mēs to spēsim" un "mērs ir pilns" kategorijās, tad var gadīties, ka bēgļu jautājums sašķels mūsu sabiedrību.
Mums ir nepieciešama godīga diskusija par reālām iespējām. Godīgums saistās ar trim atziņām. Jā, lielākā daļa cilvēku patiešām nonāk pie mums no kara vai pilsoņu kara plosītiem apgabaliem vai tiem tieši blakus esošajiem kaimiņu reģioniem.
Jā, mums bija daudz bēgļu no Rietumbalkāniem. Bet viņiem nav cerību uz patvēruma tiesību atzīšanu. Viņiem būs ātri jāatgriežas dzimtenē.
Jā, par spīti vāciešu lielajai vēlmei palīdzēt un pašvaldību milzīgajam ieguldījumam, mums ir jādara viss iespējamais, lai ieceļotāju skaits Vācijā atkal samazinātos. Jo mēs nevaram ilgtermiņā katru gadu uzņemt un integrēt vairāk nekā miljonu bēgļu.
Godīgums saistās arī ar atziņu, ka mēs nevaram ietekmēt migrācijas dinamiku tikai ar Vācijas iekšpolitikas līdzekļiem un nekādā ziņā bez Eiropas; tomēr arī tad nevarēsim uzreiz krasi mainīt pašreizējās tendences.
Vācija rīkojās. Federālās zemes un pašvaldības saņem atbalstu. Pieņemot jaunu likumu paketi, mēs savā valstī radījām priekšnoteikumus, lai, pirmkārt, palīdzētu tiem, kam patiešām nepieciešams patvērums. Mēs neatsakāmies no savas tiesiskās valsts kultūras un konstitūcijā garantētajām pamattiesībām.
Tikpat skaidrs ir tas, ka mums neatlaidīgi un izlēmīgi jāstrādā pie starptautiska, it īpaši Eiropas līmeņa, risinājuma, lai atkal samazinātos spiediens, ko izjūt Vācija. Tam ir nepieciešama atkal lielāka uzticība, izprotot, ka nacionālais egoisms nav izeja un ka kopīga rīcība nāk par labu visiem.
ES lēmums sadalīt 120 000 bēgļu ir labs, bet nepietiekams. Mums Eiropā ir nepieciešams ilgtermiņa sadales princips.
Mums ir jāatbalsta Grieķija un Itālija, izveidojot īpašus Eiropas migrantu uzņemšanas centrus. Tajos nepieciešams konsekventi reģistrēt visus bēgļus, kurus pēc tam taisnīgi sadala visā ES.
Eiropas risinājumi būs iedarbīgi tikai tādā gadījumā, ja mēs panāksim vienošanos ar svarīgām valstīm Eiropas kaimiņos, it īpaši Turciju. Šajā ziņā Eiropas Komisija ir izstrādājusi Rīcības plānu, ko mēs papildinām ar divpusējo dialogu par migrāciju.
Mums ir jāatbalsta valstis, kuras patlaban uzņem ievērojamu daļu bēgļu. Tā ir ne tikai Turcija, bet arī Jordānija un Libāna. Ņujorkā mums izdevās panākt, ka mūsu palīdzība starptautiskajām humānās palīdzības organizācijām tiek palielināta par 1,8 miljardiem dolāru.
Mūsu politika saņems atbalstu ilgtermiņā tikai tad, ja mēs nepārslogosim cilvēkus, kas ir gatavi palīdzēt. Mūs akceptēs tikai tad, ja nepametīsim novārtā savas valsts iedzīvotājus un ņemsim nopietni arī viņu reālās vajadzības un problēmas.
Patlaban mēs stāvam krustcelēs - starp kontinentu, kurā mūs atkal nošķir barjeras, žogi un nacionālais egoisms, vai arī kontinentu, kam izdosies atrast kopīgas atbildes,- ar vienotu Eiropas patvēruma politiku, ar kopīgu došanos cīņā, lai novērstu bēgšanas cēloņus; kontinentu, kas visam pieiet godīgi, ar skaidru skatu un bez ilūzijām ķeroties klāt pie lielo izaicinājumu pārvarēšanas.
Visu viedokļa rakstu lasiet trešdienas, 21.oktobra, avīzē Diena!