1965. gadā tika griezta lentīte un atklāta Murjāņu Sporta internātskola. Gāja gadi. LPSR Izglītības ministrijas un sporta vadībai nācās konstatēt, ka internātskolu grūti kontrolēt un nokomplektēt ar spējīgiem treneriem. Līdz Rīgai 40 km. Astoņdesmito gadu sākumā radās doma sporta internātskolu celt Babītē. Taču kā siena pretī nostājās Murjāņu Sporta internātskolas kolektīvs. Sak, bāze jau radīta, ir tradīcijas, ir augsti sasniegumi.
Arī mazdārziņi iekopti. Kas kaitēja nedzīvot Lojas līču ielokā! Tā arī palika. Un tagad esam tur, kur esam - Murjāņu Sporta ģimnāzija (MSĢ) izskatās pēc nožēlojama ubagotāja.
Murjāņu koncepta aizstāvji, kas pirmām kārtām ir paši murjānieši, piesauc vēsturi un savus izcilniekus - olimpisko čempionu Jāni Ķipuru, medaļniekus Raimondu Vildi, Daini Ozolu, Aigaru Fadejevu, Aināru Kovalu, Mārtiņu Rubeni, brāļus Juri un Andri Šicus. Protams, arī sabiedrībā pazīstamus cilvēkus - Māru Zālīti, Ingrīdu Blūmu, Daini Dukuru, Aināru Penci, Rihardu Kozlovski, Juri Jansonu... Diemžēl šis saraksts, jo tuvāk mūsdienām, jo plānāks. Latvija pēdējā divdesmitgadē ir jūtami mainījusies. Murjāņi - gandrīz nemaz. Tur vēl pārāk daudz kas atgādina padomju laikus un «kolhozu». Kopmītnes, sporta zāles, nerunājot par ziemas manēžu, ir nožēlojamā vai pat nelietojamā stāvoklī.
Jā, stadions ir gana mājīgs un skolai piemērots. Pat tribīnes ir! Kā tagad zinātāji joko - trīs beņķīši par 30†000 latu! Savulaik Murjāņu slavu pasaulē nesa riteņbraucēji, kas, Arvīda Bogdanova un Ko trenēti, ņēma medaļas pasaules junioru čempionātos. Tā jau ir gana tāla vēsture, kad Vācija Latvijai uzdāvināja Ķelnes treku. Būvbedres izrakšanai esot iztērējuši 130†000, bet treks joprojām «pūst». Tie ir daži piemēri, cik racionāli tur tērēta nauda. Arī tie 1000 lati, kas katru dienu izkūp gaisā par siltumu. Pasarg Dievs, es neesmu par to, lai nākotnes zvaigznes tītos vateņos un saltu. Bet gadu gaitā gan varēja padomāt par racionālu siltumapgādi un ēku siltināšanu. Daudziem bērniem tās ir gandrīz vai galvenās mājas. Ja ne tik daudz kā par Klintslejām, bet vismaz tik, lai skolā būtu mājīgi.
Par mācību darbu var teikt paldies direktora vietniecei Mārītei Iecelniecei un viņas priekšgājējiem, bet viņas kolēģim sporta darbā Aldim Teterim jo gads, jo grūtāk. Vairāk nekā puse treneru, pašu ieskaitot, ir pensijas vecumā. Tieši direktora vietnieks sporta darbā tiek uzskatīts par kaklu, kas ne vienu vien galvu Murjāņos grozījis, jo te strādā 46 gadus. Tiesa, gandrīz visu šo mācību gadu pavada «uz slimības lapas». Redzēts medībās vai Siguldas kamaniņu trasē? Varbūt līdzinieks...
Tāpēc arī treniņu metodikas jomā daudz kas notiek tāpat kā pirms 20 gadiem. Pasaules vēji ne vienam vien Murjāņu trenerim gājuši secen. Vislabākā liecība tam ir audzēkņu rezultāti, kas šobrīd tālu atpaliek no tiem, kas ierakstīti skolas goda grāmatā. Toties tomāti aug labāk nekā 1991. gadā.
Viens no svarīgiem problēmu cēloņiem varētu būt arī fakts, ka MSĢ ir tāds starpresoru projekts. Skola - tātad izglītības iestāde. Bet ar sporta ievirzi - tātad sava atbildība būtu arī valsts sporta institūcijām. Pirmsākumos galvenā bija Izglītības ministrija, tomēr ar sportu saistīto jautājumu risināšanā aktīvi iesaistījās arī Fiziskās kultūras un sporta komiteja. Šobrīd gan izglītība, gan sports ir zem viena - IZM jumta. Tomēr viena skola, lai arī caur to katru gadu izplūst apmēram viens miljons latu, laikam tāds sīkums vien ir daudzo pienākumu jūrā. Turklāt atšķirībā no nospiedošā vairuma skolu, kas atrodas blakus. Savukārt roka, kas seko MSĢ, ir tālu Rīgā. Tāpēc Murjāņos var darīt gandrīz visu ko, kas ienāktu prātā. Manēžā audzēt kaut vai marihuānu - kāpēc ne. Par sajukumu vai apzinātu miglu grāmatvedības dokumentos nemaz nerunājot.
2008. gadā Valsts kontrole toreizējam IZM valsts sekretāram Marekam Gruškevicam nosūtīja atzinumu, kurā cita starpā tika izteiktas piezīmes un rekomendācijas MSĢ grāmatvedībai. Trijos gados nomainījušies trīs direktori, bet grāmatvede nesen atstādināta no amata un sācies process. Valsts sekretārs tas pats. Klīst runas, ja grāmatvede sāks runāt, tad «skaidas leks». Jo ne jau viņa viena pati gadu desmitiem «zīmēja un īstenoja shēmas», kuru rezultātā visai ievērojamas naudas aizslīdēja kasei garām un allaž nācās staigāt ar torti pa ministriju, lai dabūtu jaunu dotāciju. Shēma darbojās nevainojami arī pēc VK rekomendācijām. Ir arī tādi, kas bilst, ka diez vai grāmatvede gribēs daudz runāt. «Skaidām» mēdz būt arī bumeranga efekts, pat lapsenes veidolā.
Ko tālāk? Bez internātskolām grūti radīt konkurētspējīgus sporta projektus. Vēl jo vairāk tagad, kad laukos līdz skolai jāmēro 10 km un oranžie autobusi līdz treniņu beigām negaida. Skolu vajag, taču Murjāņi valsts sporta budžetam noēd gandrīz miljonu. Ko dod pretī? Vai tas ir tas, ko vajag? Vai esošajā materiālajā bāzē un ar šiem speciālistiem spēj vairāk? Atbilde drīzāk būs - nē. Bet, lai MSĢ padarītu mūsdienu prasībām atbilstošu, šobrīd tādu līdzekļu nav.
Multi sporta veidu projekts ir Ventspilī, taču tur jau bija pirmās vilšanās. Basketbolistiem, hokejistiem - Rīgā, futbolistiem - Staicelē, airētājiem - MSĢ filiāle Majoros, ir iestrādes Siguldā. Tā var, tomēr zūd apvienotas skolas ideja - kopēja, bet kvalitatīva materiālā bāze, vienota mācību programma, pēc kuras apguves sportā jau esi vairāk nekā vienkāršs absolvents. Arī disciplīna. Taču process nedrīkst būt tādā savvaļā kā pēdējā desmitgadē. Kādam varbūt tas bija izdevīgi. Tikai ne Latvijas sportam, kas no Murjāņiem gaida sporta rezerves, no kurām, prasmīgi turpinot darbu, varētu izšķilties olimpiskie medaļnieki. Bet tagad ir vēl viens darvas piliens Latvijas sporta podā.