Fragments no intervijas:
Jūs amatā esat jau divus gadus. Droši vien ir lietas, par kurām varat teikt: jā, tas divu gadu laikā man ir izdevies, un ir arī izaicinājumi. Kādi tie būtu?
Katrā lietā un amatā tās lietas ir jāsaprot un visā jāieiet. Es varu teikt, ka tas ieiešanas laiks ir garām - gan šeit uz vietas iepazīstot sistēmu, situāciju un cilvēkus, gan arī starptautiski iegūstot vajadzīgos kontaktus. Mans mērķis nav mainījies. Sākuma uzstādījums bija tāds, ka es centīšos šajā prezidentūras laikā darīt visu, lai vairākums Latvijas cilvēku justu, ka dzīve Latvijā paliek labāka. Tagad man ir skaidrs - mums tas jādara straujāk, nekā jau darām līdz šim. Mums tas termiņš ir palicis maksimums desmit gadu, lai sasniegtu Eiropas līmeni, lai noturētu šeit esošos cilvēkus - nemaz nerunājot par tiem, kurus jādabū atpakaļ uz šejieni. Mums ir jārīkojas daudz steidzīgāk, faktiski Latvijas ārpolitika tagad ir tāda, ka ir jāmeklē jaunas iespējas. Skatoties uz tirdzniecības apgrozījumu, mums ar Igauniju un Lietuvu kopumā ir vislabākais apgrozījums, bet mēs faktiski esam izsmēluši Baltijas tirgu. Eiropas rietumos vai, pareizāk sakot, dienvidos krīze ir tik dziļa, ka ir jāmeklē citi varianti. Jaunu biznesa iespēju apgūšana Eiropā notiek aktīvi, un Latvijas virziens ir skaidri noteikts. Mēs šobrīd strādājam, un ir pārliecība, ka tā ir liela iespēja izmantot mūsu potenciālu visās sfērās. Sevišķi valsts pārvaldē.
Latvija, iestājoties eirozonā, būs rezultējusi 20 gadu mērķi. Mēs esam NATO, ES locekļi, faktiski esam norezultējuši milzīgu posmu, kam ir pakārtoti gan iekšpolitiski procesi, gan ārpolitiskie. Kādi ir nākamie lielie mērķi Latvijai kā valstij, uz ko mums būtu jātiecas?
Nodrošināt, lai Latvija saglabātos kā neatkarīga valsts. Domāju, ka tas ir galvenais.
No jums es saprotu, ka Latviju kā neatkarīgu valsti nodrošinās ne tikai stipra armija ar 2% no budžeta aizsardzībai, bet ekonomikas attīstība?
Jā, jo no tās finansē politiku un armiju, būtībā visu. Tas acīmredzot ir tuvākā laika jautājums. Skaidrs, ka mums izaugsme nevar būt kā Ķīnā, kur līdz 2020. gadam būs kā minimums 7%. Ja mēs spēsim noturēt 2-3% robežās, tas jau būs labi. Jautājums tikai, kā spēsim pārstrukturēt savu domāšanu, līdz ar to - budžetu un prioritātes atbilstoši mūsu iespējām. Manuprāt, virziens ir uzņemts - vajag veicināt eksportu, tomēr nodokļu samazināšanai jānotiek neatliekami, kas būtībā ir vienīgais ceļš, lai mēs varētu iet uz priekšu. Tāpēc nav ko cerēt, ka būs tāds milzīgs valsts kopbudžeta ieņēmumu pieaugums. Otrs jautājums ir nākamās vēlēšanas un faktiski - nākamā gada budžets. Tiekoties ar Latvijas vēstniekiem, kuri mainās, es viņiem lūdzu, lai vērtē to valstu situācijas. Teiksim, Austrija, Čehija, Dānija un Zviedrija, kas izceļas ar saviem risinājumiem. Lai viņi vērtē un meklē to pieeju, kas derētu arī Latvijai, - kā mainīties un pieskaņot tagadējo darbību. Es domāju, nākamais lielais mērķis ir atrast optimālu risinājumu, lai nodrošinātu pieaugumu. Bet, ja nav iedzīvotāju, nav arī valsts.
Par ko jūs šobrīd esat visvairāk dusmīgs uz valdību?
Tā faktiski ir izglītības joma. Sevišķi profesionālā. Jocīgi bija, kad Vācijas prezidents mums teica - jūs te sūdzaties, ka jums nav profesionālās izglītības. Mums tā nāk līdzi jau no VDR laikiem. Un viņš pasauc savu kabineta vadītāju un saka, ka viņš bijis atslēdznieks, bet es saku, ka biju elektriķis. Mums taču profesionālās izglītības sistēma kādreiz bija, īpaši lauksaimniecības jomā tā bija labi nostādīta. Bet dzīve ir aizgājusi uz priekšu, un mēs neesam tikuši tai līdzi. Ja salīdzina situāciju profesionālajā izglītībā Baltijā, mēs esam pēdējā vietā. Tas ir jautājums, kas ir jārisina nekavējoties.
Tas būtu akmentiņš Izglītības un zinātnes ministrijas lauciņā?
Nē, tas ir akmentiņš mums visiem, arī tiem, kas brauc prom vai var atgriezties. Un atgriezties var tie, kas reāli ir stiprāki par tiem, kas ir Latvijā.
Jūs savulaik pasniedzāt Spīdolas balvu Ķīļa kungam. Kāpēc šīs daudzās reformas konkrētajam ministram neizdevās? Šobrīd izlec daudzas lietas - ka viņa laikā procesi bija slikti menedžēti. Runājot par šiem sešiem miljoniem, kas pazuduši skolotāju algām. Kādēļ iesāktās reformas ir beigušās, turklāt šāda aste velkas līdzi?
Kāds bija iemesls, es nezinu, bet pieļauju, ka Ķīļa kungs uzskatīja, ka reformu rezultātā nauda atbrīvosies, varēs pārdalīt, mana sajūta ir tāda. Kā bija, to lai skaidro tie, kam ir jāskaidro. Savulaik iepriekšējais ministrs Broks, kas bija jurists, jau bija diezgan skaidri iezīmējis šīs reformas. Ja nenotiktu valdības maiņa, reformas būtu aizgājušas tālāk. Viņa soļi jau bija skaidri, Ķīļa kungs tos pārņēma, bet viņš acīmredzot nespēja izveidot savu komandu.
Vai kas līdzīgs būtu izbēgams nākotnē, ja Saeima pieņemtu un akceptētu jūsu priekšlikumus izpildvaras nostiprināšanas jomā? Jūs, slēdzot Saeimas sēdi pavasarī, minējāt šo nepieciešamību palielināt premjera pilnvaras uzaicināt un atlaist ministrus.
Jau tagadējās Satversmes 71. pants nosaka, ka valdība veidojas no premjera aicinātiem ministriem. Realitātē tas faktiski nav noticis. Ja tas būtu noticis, premjeram un premjera partijai būtu jāuzņemas daudz lielāka atbildība par rezultātu. Tāpēc jau viņš ir premjers. Mums tas nostādīts tā - koalīcija atbild par vienu, kāds cits par citu, bet neviens neatbild kopumā... Valdība neatbild par visu kopumā, kas būtu tikai normāli. Izmaiņas vajadzīgas, lai kaut cik radītu reālu politisko atbildību. Tad uz premjera partiju gulsies jau daudz vairāk.
Kā jūs uzskatāt, vai ekonomika no valdības puses tiek menedžēta labi? Kaut vai runājot par diezgan lielo muļļāšanos ap OIK, elektrības un gāzes liberalizāciju...
Es pat teiktu, ka vairāk tā problēmu sakne ir ES direktīvās, kas ir politiski lēmumi, ne tik daudz balstīta ekonomikā. Mēs diemžēl to nesapratām un neaizstāvējām savas intereses, mehāniski ieviešot direktīvas, un tagad mēs esam tur, kur esam. Valdībai tāda īstermiņa risinājuma nav, bet to, ka tā ir problēma, jūt, kaut vai aizbraucot uz laukiem. Var Liepājas metalurgam visu ko pārmest, bet to, ka objektīvi viņi uz elektrības cenas rēķina ir zaudētāji Eiropā, to gan nevar pārmest. Pie tās situācijas, kāda ir prognozējama nākotnē, mēs paši ar savām rokām izgrūžam sevi ārā no konkurences.
Tas skan ļoti fatāli. Jūs sakāt, ka tur nekas nav darāms?
Tā būs ļoti sāpīga situācija. Eiropas Komisijas vēstījums bija tāds, ka būs izvērtējums par atjaunojamo resursu direktīvu, par to, kā tā ietekmēs ekonomiku un kā būtu jārīkojas. Tas diemžēl nav parādījies. Es drīzāk ticu tam, ka būs spiesti nodalīt naudas līdzekļus, lai situāciju stabilizētu. Jautājums ir sarežģīts, griez kā gribi, tuvākajā laikā tur nav redzams viens pozitīvs risinājums. Arī Latvenergo, ja pazaudēs kredītreitingu, tie atkal būs miljoni, kas aizies. Tas viss ir savstarpēji saistīts. Izejas punkts tam visam ir ekonomiskā jēga.
Krievijas sakarā - gandrīz katru otro nedēļu lasām Pabrika izteikumus par to, cik ļoti mums ir jābaidās no Krievijas un tās «maigās varas», un citādas varas. Tiešām paliek bail, lasot šādus ministra izteikumus. Jūs esat Nacionālās drošības padomes vadītājs, arī armijas virspavēlnieks. Mums jābaidās no Krievijas?
Šķiet, tas atkal ir vēlēšanu tuvums. Katrs cenšas pakāpties, kā var.
Jā, bet tas tomēr ir aizsardzības ministrs.
Daži ministri izsaka tādus apgalvojumus bez kāda pamatojuma.
Ir tas latviskais teiciens: švakam dancotājam ne tikai stīvas kājas traucē. Tas ir tas vēlēšanu tuvums.
Jums nav bažu, ka nākamā gada budžets būs priekšvēlēšanu budžets?
Tas jau var būt visāds. Tas var būt atbilstošs mūsu solījumam, ka pietuvosimies bezdeficīta budžetam, tas var būt arī pretējs. Tad redzēsim, cik tālu nākotnē koalīcija skatās.
Runājot par finanšu ministra Vilka izteikumiem, ka viņš jau nu gan nespējot rast motivāciju strādāt FM amatā, jo valsts pārvaldē ministriem ir mazs atalgojums. Jūsuprāt, tā ir problēma, ja tā, kā to risināt?
Tā noteikti ir problēma. Ja runājam par valsts un pašvaldību aparātu, es tur arī redzu gan skolotājus, gan mediķus. Tas ir neatbildētais jautājums par to, kā mēs pārvarējām krīzi, jo problēma jau ir palikusi. Krīze ir aizgājusi, bet problēma ir palikusi. Cik tā īsti maksā, tas nevienam vēl nav īsti skaidrs. Tas ir jautājums par to, kā lēni pieaugušos budžeta ienākumus izmantot tālāk.
Cik ideālā variantā vajadzētu saņemt skolotājam, ārstam un ministram, jūsuprāt?
Es negribu būt optimistisks vai pesimistisks, lai to nosauktu skaitļos. Atceros tos pēdējos, kas bija par mediķiem, Circenes kundzes dotie. Man šķiet, 2020. gadā paredzētie bija mazāki nekā Igaunijā šobrīd. Nebūs jau jābrauc uz Vāciju, varēs braukt strādāt no Rūjienu Igaunijas pusē. Tie ir jautājumi, kas mums ir jārisina, lai vismaz tuvējā mērogā mēs būtu vienlīdzīgi. Tad jau mēs izplēnēsim tepat, Baltijas iekšienē, ne tikai ārpusē. Tas attiecas arī uz nodokļiem. Pamats tomēr ir neapliekamais minimums. Tas ir daudz skaidrāks rādītājs, kas katru cilvēku ietekmē un kas izvelk no pelēkās zonas, ja tas sasniedz puslīdz saprātīgu skaitli, nevis ja mēs esam krietni aiz mūsu kaimiņiem. Tas pats ir arī ar visu pārējo. Atklātā sistēmā nedrīkst būt milzīgas atšķirības.
Kā jūs vērtētu Latvijas pašreizējās attiecības ar Krieviju?
Tirdzniecības apgrozījums pagāšgad pieauga par 25%, kas ir izcili liels. Attiecības strauji iet pozitīvā virzienā. Arī Dombrovska kunga tikšanās ar Medvedeva kungu Pēterburgā ir labs rādītājs, ka šīs attiecības aiziet pragmatiski un loģiski.
Visu interviju lasiet pirmdienas Dienā!