Lai ko mēs šeit, Latvijā, savā nacionālajā pašapziņā, domātu par vienu vai otru problēmu, politiķi tur vienojas par dialogu. Lai arī ar cieši sakostiem zobiem. Atšķirībā no mums, kuri šeit, savā zemē, kurā ir visi priekšnoteikumi labklājīgai dzīvei, kā vienīgo veidu pacelt sevi redzam citu pazemošanu un nepārtrauktu savas valsts iedzīvotāju noniecināšanu. Noniecināšanu pa gabaliņam – šodien skolotājus, rīt pensionārus, pievakarē augstskolu mācībspēkus, ap pusnakti ģimenes ārstus. Un visu laiku tos neveiksminiekus, kuri nespēj atrast darbu, jo lūk, patiesībā, darba devējiem neviens nenāk strādāt.
Mēs izturamies pret saviem cilvēkiem tā, it kā būtu zināms veids, kā tos ātri izaudzēt burkās pagrabos. Vai arī tie būtu lieki un mūsu mērķis būtu veikt „kontrolētu neliela apjoma imigrantu ievešanu". Pēdiņās, jo citāts.
Ziņa par Velgas Vītolas atlaišanu mani skara personiski – es jūtos atbildīgs. Atbildīgs par 2009.gada straujajām un vides aizsardzības jomā izmisīgajām reformām. Dabas aizsardzība bija it īpaši nevajadzīga brīdī, kad par katru cenu bija jāpanāk atbilstība topošajai neviena praktiski neizmantotajai, bet plaši slavētajai mācību grāmatai „Latvijas veiksmes stāsts”.
Privātā nodibinājuma "Gaujas Nacionālā parka fonds" piesaiste bija viens no veidiem, kā Līgatnes dabas takas tika saglabātas. Ceļš, kā laikā, kad atlaida tūkstošiem darbiniekus un samazināja sociālas garantijas pensionāriem, neieviest jaunu desu šķirni „Made & Ilze”. Valdības noteiktā arī dabas aizsardzības „optimizācija un efektivizācija”, Dabas aizsardzības pārvalde, kura savai izdzīvošanai cērt kokus, zvejas inspektori, kuri paši pērk degvielu kontrolei, ir vēl viena Latvijas veiksmes stāsta cenzētā nodaļa. Ar Velgas Vītolas atlaišanu šī nodaļa ir „izcelta” no plaukta.
Glābjot Latviju no bankrota, 2009.gada sasteigto reformu laikā mēs domājām, ka visiem – ministram, vides inspektoriem, zvēru kopējiem, ministrijas „papīru sacerētājiem” tas ir sava veida force majore – brīdis, kad jāsaspringst valsts nākotnes vārdā. Jābūt solidāriem. Mēs kļūdījāmies. Es kļūdījos.
Pēc restrukturizācijām un saīsināšanām pie varas vides jomā nācis mūsdienu „Lāčplēsis”, sociālo tīklu varonis un „viena pirksta risinājumu” ģēnijs. Jo, ja problēmu nevar atrisināt ar viena pirksta pieskārienu skārienjūtīgajā ekrānā, tad problēmu aizmirstam. Protams, neaizmirstot partijas un savus reitingus un aktīvu „piārošanos”. Vienlaikus atlaižot iestādes vadītāju par publiski izskanējušo kuģu iepirkumu un vēlāk klusi parakstot līgumu tieši tā paša iepirkuma ietvaros, sadalot pašvaldības atbilstoši padevīgi noliektās muguras leņķim - pareizās un nepareizās.
Tagad ir jāseko pārliecinātiem komentāriem, ka es to rakstu, jo vēlos vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatu. Diez vai kāds vispār grib šo amatu, kuru uzņemoties, pēc pašreizējā ministra, jāiegādājas deratizatora tērps.
Jo ir realitāte, kuru neanalizē sabiedriskie mediji un eksperti – palasot Valsts kontroles pēdējos ziņojumus, ir skaidrs, ka 2009.gada „reformas” vēl ilgi būs absurdāko pasākumu topā. To pārspēj vienīgi „tiesiski un caurspīdīgi” izvēlētie, pilnvarotie un atalgotie darbinieki. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, kura koordinē simtiem miljoniem latu izmantošanu gadā, nomainījusies puse no atbildīgajiem darbiniekiem – meistarīgi nerroti ar ģeniālām ik rīta idejām vai bezgalīgi apvainoti politiskā neuzticamībā par katru loģisku iebildumu viņi ir aizgājuši, „aizgājināti” un arī atlaisti. Pirms nosaukt viņus par liekēžiem un zagļiem, atceraties, ka Velga Vītola arī bija viena no viņiem – valsts pārvaldes darbinieks. Un, ja visa Latvija nebūtu sekojusi lāču bērnu auklēšanai, lācenes nāvei un lāču kastrācijai, arī viņa būtu viens skaitlis desmitu tūkstošu statistikā. Jo izmantotā komunikācijas shēma ir tā pati – atlaižam, nosaucamam par bezatbildīgu un piesaucam pārkāpumus. Velgas gadījumā grūti bija piemeklēt un piekārt kriminālus pārkāpumus. Ja nu vienīgi kādu kopā ar lācēnu nograuztu burkānu.
Man ir personiski sāpīgi, ka ministra reputācijas glābšanai dabas aizsardzības cilvēkus sarīda savā starpā. Vismaz publiskajā telpā. Gribu publiski paust Velgai Vītolai – lai arī zinātnieki šodien uzskata, ka Tava pieeja ir pārāk personiska un ar plēsīgiem dzīvniekam labāk saglabāt distanci, noteikti neviens neapšauba paveiktā nozīmību gan konkrētā lāča vai aļņa dzīvē, gan mūsu, Latvijas cilvēku labā. Jo zinātne ir zinātne, bet līdzjūtība un spēja rūpēties ir vispārcilvēcīgas kategorijas. Kuras nevar noliegt, pievelkot pilnīgi atšķirīgu statistiku par dzīvnieku sakostiem bērniem. Latvijā daudz vairāk ir tēvu pamestu bērnu.
Kā cilvēks, kurš piedalījās 2009. un 2010.gadu lēmumu pieņemšanā Valda Dombrovska valdībā, es aicinu Valdi Dombrovski uzņemties lielāku atbildību un sekot līdzi tam, kas notiek VARAM – Latvijas nākotnei nozīmīgā ministrijā, kuru vada gadījuma cilvēks bez politiskas nākotnes. Cilvēkam, kuram ir vienaldzīgs jebkas, izņemot padomnieku skaitu un iespēju tomēr tikt pie kāda reitinga punkta.
Ir ziemas tumšākais laiks – tas jāvelta pārdomām par gaismu. Iespējams, mums jāmaina skatījums uz pasaku par dzīvniekiem, kuri runā. Varbūt tas nozīmē, ka ir vērts atrauties no bagātīgi klātā saimnieku galda, pie kura arājus nomainījuši sabiedrisko attiecību speciālisti un citi padomnieki, un ieklausīties tajā, ko saka veci, rētaini un no darba klibi zirgi.
Gaišu mums visiem gaidāmo gadu un spēju dzirdēt, just un domāt!