"Mums ir viena lieta, kas nav citiem. Un šī viena lieta, kas nav citiem, ir latviešu valoda. Tas nozīmē, ka mums ir jādara viss, lai šai valodai būtu vērtība," uzskata Ščerbinskis.
Viņš norādīja, ka vienmēr būs kāds pulciņš ideālistu, kas principā lietos latviešu valodu rītā un vakarā - tāpat kā šodien ir neliels pulciņš, kas mēģina reanimēt senprūšu valodu. “Bet, lai valoda spētu veiksmīgi pastāvēt, lai tā būtu vajadzīga lielākam skaitam cilvēku, šai valodai jābūt pielietojamībai un, ja būs šī pielietojamība, būs valoda un, ja būs valoda, būs arī latvieši,” norādīja vēsturnieks.
Viņaprāt, arī topošā Latvijas Nacionālā enciklopēdija veicina tieši latviešu valodas attīstību. Pēc viņa stāstītā, dažiem cilvēkiem rodas jautājumi, kam latviešiem ir vajadzīgi teksti, informācija par Ameriku, Āfriku, Āziju, Lietuvu vai Igauniju, ja informāciju var atrast krieviski vai angliski. Taču nacionālā enciklopēdija ietvers gan uzticamu informāciju, gan arī veicinās valodas attīstību.
“Šo saturu sagatavo zinātnieki, un zinātniekiem jau šobrīd ir jādomā par lietām tādās globālās kategorijās, pasaules kategorijās. Es domāju, ka tas ir ļoti svētīgi, ja tas tiek darīts arī latviski. Latviešu valoda nekļūst par tādu virtuves valodu vai baznīcas valodu, latviski mēs varam rakstīt gan par vulkanoloģiju, gan par glacioloģiju, gan Āfrikas vēsturi utt.,” skaidroja Ščerbinskis.
Viņš arī skeptiski vērtēja izteikumus, ka informāciju var atrast Wikipedia: "Wikipedia manā izpratnē ir tāda sociālā vide, kur notiek socializēšana, un tas nav uzskatāms par tādu nopietnu informācijas resursu. Enciklopēdijai par to ir jābūt.” Enciklopēdija arī mēģināšot kompensēt tos zināšanu trūkumus, kādi latviešu valodā pastāv dažādās jomās, ne tikai vēsturē.
Vēsturnieks stāstīja, patlaban lielāks uzsvars ir uz virtuālo enciklopēdijas versiju, taču nav atmesta arī ideja par papīra izdevumu.
"2018.gadā mēs esam apņēmušies darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai izdotu Latvijas sējumu, atsevišķu Latvijas sējumu drukātā versijā. Mums vispār Latvijā ir iznākušas 2,5 universālas enciklopēdijas. Pirmkārt, cara laikos Dravnieka enciklopēdija, otrā bija Konversācijas vārdnīca un trešā bija Latvijas Padomju enciklopēdija. Un Konversācijas vārdnīca daudziem mājās ir kā zināms simbols, simbols neatkarīgai Latvijai. Un, lai gan esmu cilvēks ar ļoti pragmatisku pieeju daudzām lietām, es nenoliedzu, ka ir sava loma nācijas identitātei, mūsu vēsturiskā atmiņā arī dažādiem simboliem, un enciklopēdijas, nevar noliegt, pilda šādu lomu," komentēja Ščerbinskis.
Pēc viņa stāstītā, satura veidošanā iesaistīsies plašs Latvijas zinātnisko aprindu loks.
"Šādi cilvēki ir šobrīd jau simti. Bet es prognozēju, ka pavisam drīz tādi būs tūkstoši, jo autoru skaits palielinās. Mēs iegūstam šos rakstus, kas tiek uzrakstīti, rediģējam un pēc tam nāk jauni autori. Pie tam visās nozarēs - tiesībās, kino, vēsturē, eksaktās zinātnēs, literatūrā, politoloģijā, socioloģijā un tā tālāk. Es domāju, ar laiku, ņemot vērā to, ka akadēmiskā vide, grozi, kā gribi, ir tie gudrākie cilvēki Latvijā, viskompetentākie konkrētos jautājumos, šie cilvēki vairāk vai mazāk tiks, es teiktu, gandrīz visi iesaistīti enciklopēdijas radīšanā," vērtēja vēsturnieks.
Vaicāts, vai Latvijas sabiedrība saprot pati savu vēsturi, Ščerbinskis vērtēja, ka tā gan apzinās vēstures pamatlīnijas, gan daļēji arī neapzinās, taču tas viss ir process, nekas nav statisks.
"Ja mums 90.gados bija kaut kāda nedaudz atšķirīga izpratne par neseniem vēstures procesiem, tad šodien tā ir mainījusies. 90.gadu sākumā sabiedrība faktiski pieņēma, ka, tas, ko ir padomju okupācijas režīms noliedzis, patiesībā jāskata otrādi, jo tas viss ir labs. Un, ja mēs paraugāmies 90.gadu sākumu, sevišķi publikācijās, mēs to ļoti uzskatāmi redzam. Ļoti nekritiski tiek viss pārņemts, ko padomju režīms kritizēja. Mūsdienās jau mēs esam daudz gudrāki, daudz izsmalcinātāki, niansētāki, mēs saprotam daudz vairāk detaļas, mēs saprotam, ka lietas bieži vien nav melnas un baltas un tās ir daudz vairāk niansētas," skaidroja vēsturnieks.
Ščerbinskis Latvijas Universitētē 1998.gadā ieguvis vēstures maģistra grādu, 2003.gadā - vēstures doktora grādu. Viņš strādājis Latvijas Valsts arhīvā un kā pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātē, bet 2014.gada beigās kļuva par Latvijas Nacionālās enciklopēdijas projekta vadītāju.
Vēsturnieks līdzdarbojies arī Latvijas Vēsturnieku komisijā, Latvijas-Krievijas kopējā vēsturnieku komisijā.