Sāksim ar šobrīd aktuālo jautājumu par banku uzrauga FKTK vadītāja vietnieka pārvēlēšanu. Kādēļ jūs šajā jautājumā esat tik spurains?
To īsti nevar pateikt, kurš ir spurains un kurš ne. Brazovska kungs ir ļoti ilgu laiku strādājis, jau vairāk nekā desmit gadu. Sevišķi pēdējā laikā viņam ir bijuši ļoti smagi uzdevumi. Viņa redzējums, kā rīkoties FKTK, ir bijis pozitīvs un veiksmīgs. Tādēļ domāju, ka šeit, Latvijā, neviens nevar atrast pieredzējušāku cilvēku, kuram ir pieredze, pietiekami laba reputācija un mugurkauls.
Cilvēki par FKTK spriež pēc bankām. Šādā ziņā Latvijai nav nekādu labo rekordu.
Ja paraugāmies, kura no vadībām varēja novērst krīzes, tādas nebūtu ne Latvijā, ne pasaulē. Paredzēt banku izzagšanu vai ekonomisko krīzi Parex bankas gadījumā - tas nav reāli iespējams. Jāsaprot tā situācija, kādēļ tāda radās un kā no tās iziet ārā vislabākajā veidā.
Liekot roku uz sirds, jūs domājat, ka FKTK jautājumā par Krājbanku gan pirms, gan pēc pārņemšanas ir rīkojusies par 110 procentiem?
Par 110 man ir grūti pateikt, bet tā informācija, kas ir manā rīcībā, sekojot līdzi tajās dienās, kas notika, man ir pārliecība, ka FKTK rīkojās tā, kāds bija tā brīža labākais risinājums. Man arī nav iespējas atrast atbildi, vai kādas citas valsts banku uzraugi varētu rīkoties labāk kā Latvijas. Es vienkārši mēģinu atrast variantus, kā rīkojušies ASV, Lietuvā vai Somijā, vienalga kur. Es neatrodu, ka kāds būtu rīkojies profesionālāk un labāk. Pie tiem šokiem, kas tik īsā laikā mums vēlās pāri... Krājbankas gadījumā tā situācija izvērtās sekojoši: Lietuva būtu to glābusi, ja banku nebūtu izzaguši īpašnieki. Tad, kad viņi redzēja, ka saimnieki ir to izzaguši, viņi saprata, ka nevar glābt nedz sevi, nedz arī palīdzēt Latvijai.
Vai par nākamā gada valsts budžeta projektu esat lepns?
Teikt, ka lepns, nebūtu īsti vietā. Domāju, tas ir labs, pozitīvs solis, ka budžets šogad ir laikus un vairāk vai mazāk ir dažādu kompromisu sabalansēts. Lepns var būt par Norvēģijas budžetu, kur aizmugurē ir naftas lauki un kur budžets vienmēr būs vairāk vai mazāk pieņemams. Tāpat arī teikt - pelēks budžets. Vai tad bija jābūt krāsainam? Mums šogad tāds jau bija. Tie nav vārdi. Tas ir pietiekami konservatīvs un sabalansēts pasākums - šī budžeta veidošana.
Ir paredzēti budžeta ieņēmumu pieaugumi. Uz kā rēķina tie būs?
Ieņēmumi ir lielāki, jo šogad notiek harmoniska izaugsme, arī plašāka, aug visas nozares. Tāpat kā patēriņš. Tieši tas pats notiek nākamgad. Ekonomika aug. Pieļauju, ir iespējas augt straujāk, nekā tiek lēsts. Otrs - ir arī nodokļu iekasēšana. Profesionālāka VID sadarbība ar uzņēmējiem un «burkāna - pātagas» princips arī dod rezultātus...
Par budžeta veidošanas procedūru. Jau sen runāts, ka kādreiz vajadzētu pieķerties pie tā saucamā nulles budžeta. Nevis tikai par to, ko ministrijas prasa papildus, bet arī no nulles izrevidēt, kādu finansējumu tās prasa.
Pie nulles budžeta nebūtu valdības. To darīt varētu, bet tad nebūtu kas strādā. Tas nav reāli. Arī tas, no kuras pozīcijas pēta budžetu - pirms vai pēc krīzes. Ja ņemam pēc krīzes, tas ir tāds utopisks variants, un tādu gadījumu pasaulē, manuprāt, gandrīz nav. Diezin vai to vajadzētu pielietot. Līdz tam būtu krituši visi, kas var krist, kamēr nonāktu līdz nullēm. Problēmas ir jau tagad - atrast kopsaucēju starp ministrijām un politiķiem, salikt kopā. Ja mēs sāktu no baltas lapas, tā būtu viena vienīga plēšanās. Ir svarīgi, kā kuras nozares paskatās uz sevi. Pašas reformas ir viens no galvenajiem terminiem, kā vajadzētu skatīties. Ja paskatāmies Izglītības ministrijā šo izdevumu pozīcijas un to, kā Ķīlis šobrīd skatās, viņš zināmā mērā paskatās ja ne no nulles perspektīvas, tad tuvu tam. Atbalstīt izglītības pozīcijas tajās jomās, kur reāli ir pieprasījums.
Saprotu, ka ir panākta zināma vienošanās ar NA jautājumā par demogrāfijas pieprasījumu.
Saruna bija ļoti smaga, mēs jutāmies tāpat kā aizdevuma programmas laikā. Skaidrs, ka demogrāfija bija tikpat aktuāla problēma arī vasaras laikā. Kāpēc nevarēja to izdarīt vasaras laikā, kad budžetu veidoja, atrast laiku, ne tādā tempā un ne tik sarežģīti to risināt? Par to ir pārmetums. Jāsaprot arī, ka programma tik un tā iet uz priekšu. Bet kompromiss ir tagad atrasts. Cerams, ka nebūs nākamie, jo ir svarīgi zināmā mērā saglabāt budžeta mieru. Visai Latvijai vajag uzelpot, ka budžets ir pieņemts, un lai mēs nākamgad atkal varam paraudzīties plašāk. Bez šaubām, demogrāfija un nodarbinātība ir svarīgas jomas, un ir jāatrod arī līdzekļi visa veida nevienlīdzības plaisu mazināšanai. Trīs pēdējie gadi ir bijuši grūti, un nevajag vēlreiz to budžetu veidot tik grūti, it kā būtu aizdevuma programma. Arī ja raugās no ārpuses, kredītreitingu aģentūras, vēlamies arī ātrāk pārfinansēt starptautisko aizdevumu. Tur mēs taupām miljonus, kurus varam novirzīt tajā pašā demogrāfijā nākamgad.
Kā vērtējat Nacionālās attīstības plānu?
Pirmo reizi ir vēlme no politiķiem un sabiedrības pragmatiski paraudzīties, ko tas plāns īsti nozīmē. Iepriekš bija vairāk vīzijas. Taču tagad rodas izpratne par to, ka vīzija var būt, ja tai apakšā ir nauda. Taču te arī ir dažāds redzējums. Vai tā būs infrastruktūra, kultūra vai ekonomika. Visticamāk, tās ambīcijas ir vairākas reizes lielākas.
Vai jūs nebaida, ka tas, kas notiek dažu Eiropas valstu ielās, apturēs valdības?
Ja ielas procesu apturēs, tad Eiropā var būt ļoti lielas problēmas. Ir svarīgi, kā to komunicēt. Te varam mācīties no Latvijas. Tas, ko man prasa jebkurš finanšu ministrs - kā jums tas izdodas? Un tas ir izdevies vēl vairākām valstīm. Un nedrīkst laist garām iespēju par to runāt, komunicēt. Nedrīkst pieļaut masveida provokācijas. Ja Eiropa līdz tam nonāk, ka tas parauj līdzi arī citas valstis, tad tas stāsts ir diezgan bēdīgs. Šobrīd līdz tam neesam nonākuši, un diez vai nonāksim.
Nesen izteicāties, ka labāk Grieķiju redzat ejam, nekā nākam.
Grieķijas scenārijs ir izstrādāts neatkarīgi no tā, vai paliek, vai nepaliek eirozonā, tā nevar vairs inficēt pārējās valstis. Arī tirgus to saprot, ka pārējās valstis ir norobežojušās. Spānija un Portugāle var tikt galā. Es pat teiktu, ka Grieķija jau ir atsevišķi nodalīta. Taču viss ir iespējams, valstij kaut kādu kompromisu var piedāvāt.
Kāds ir jūsu viedoklis par piedāvāto kopējo banku uzraudzību eirozonā?
Uztrauc laika grafiks, kad to ir plānots panākt. Bet kopējā uzraudzība daudzus riskus nākotnei noņem. Valsts no tā tikai iegūtu.
Kā Latvijā tas strādātu? Piemēram, Swedbanka, kas ir Zviedrijas banka, kas nav eirozonā.
Mums ir tas pats faktors, kas ir Igaunijā un vairākās citās valstīs. Ļoti liela klātbūtne ir citu valstu bankām, kuras nav eirozonā. Tas ir jautājums, kuru mēs vēlamies saprast. Uzraudzības mehānisms tikai tad var būt fundamentāli labs, ja tas aptver eiro un neeirozonas valstis. Tad jautājums sakārtojas. Ja neeirozonas bankas to neakceptē, tur var sanākt sarežģīti. Bet svarīga ir arī Latvijas FKTK funkcija. Tas ir primārais. Tikai pēc tam nāk Eiropas Centrālā banka. Šeit nedrīkst zaudēt ātrumu. Ja tas ir smagnējs mehānisms no Frankfurtes, tad tur var daudzas lietas nogulēt.
(Visu interviju ar Andri Vilku lasiet 25.oktobra laikrakstā Diena)